Vecrīga
- Šis raksts ir par apkaimi. Par UNESCO Pasaules mantojuma objektu skatīt rakstu Rīgas vēsturiskais centrs.
| Vecrīga | |
|---|---|
 Vecrīga
| |
| |
| Pamatinformācija | |
| Pilsēta |  Rīga
|
| Priekšpilsēta | Centra rajons |
| Platība | 0,944 km² |
| Iedzīvotāju skaits | 3 267 (2018) |
| Ievērojamas celtnes | Doma baznīca Rīgas Sv. Pētera baznīca Rīgas Svētā Jēkaba katedrāle Rīgas pils |
| Ūdenstilpes | Daugava |
| Parki | Jēkaba laukums Pils laukums |
| Transports | |
| Autobuss | 3. 4. 4z. 7. 8. 10. 21. 22. 23. 25. 26. 32. 35. 38. 39. 43. 54. 55 |
| Trolejbuss | 9. 27. |
| Tramvajs | 1. 2. 5. 9. 10 |
| Minibuss | 244. 246. 263. 271. 322. 338. 346. 370. n3. n4. n10 |
| Papildinformācija | |
| Pasta indekss | LV-1050 |
| Ārējā saite | apkaimes.lv VecrigaInfo |
Vecrīga, (apkaimes nosaukums Vecpilsēta) arī Iekšrīga, ir Rīgas pilsētas vissenākā daļa, kā arī apkaime, kuras robežas veido šādu ielu ass līnijas: K. Valdemāra iela, Z. A. Meierovica bulvāris, Aspazijas bulvāris, 13. Janvāra iela un 11. novembra krastmala.[1] Kopš 1967. gada Vecrīga ir valsts aizsargājamā zona, kopš 1983. gada pilsētbūvniecības piemineklis, 1997. gadā Rīgas vēsturisko centru un tostarp Vecrīgu UNESCO iekļāva Pasaules mantojuma sarakstā, bet 2007. gadā, pateicoties Vecrīgas panorāmai un siluetam, Rīga ieguva Eiropas mantojuma zīmi.
Satura rādītājs
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Rīgas pilsētu 1201. gadā dibināja bīskaps Alberts (Alberts fon Bukshēvdens), pilsētas tiesības tā ieguva 1225. gadā. Lai arī šajā purvainajā teritorijā pie Rīgas (Rīdziņas, Rīdzenes) upes ietekas Daugavā dzīvoja vietējās lībiešu, kuršu ciltis (tagadējā Alberta laukuma, Ūdensvada ielas, Doma laukuma apkārtnē), tomēr Rīgas kā pilsētas vēsture ir saistīta ar ģermānisko un kristietisko kultūru.
Vecrīgā, kā nocietinātā viduslaiku pilsētā saplūda un pārveidojās vairāki apbūves kompleksi — no 11. gadsimta vietējo iedzīvotāju ciemats, sākot ar 1201. gadu vācu ieceļotāju apmetne, Rīgas bīskapa (vēlāk arhibīskapa), Zobenbrāļu (vēlāk Livonijas) bruņinieku ordeņa, kā arī klosteru īpašumi. Visvecākā pilsētas teritorija ir tagadējās Rīgas Svētā Pētera baznīcas, Rīgas Svētā Jāņa evaņģēliski luteriskā baznīcas un Rīgas Svētā Jura baznīcas, nedaudz vēlāk arī Doma laukuma un Sv. Gara konventa apvidū, šeit atradās bīskapa sēdeklis (Pēterbaznīca, vēlāk Doms), Zobenbrāļu ordeņa pils un baznīca (tagadējās Jāņa baznīcas vietā, Jura baznīca), apmetnes 5,5 hektāru lielo teritoriju iekļāva pusloka nocietinājumi, kas bija tipiski tā laika militārajā arhitektūrā, liecinot par krustnešu ieceru nemiermīlīgo iedabu.[2] Tolaik Daugavas krasts atradās kādus 70 metrus tuvāk, nekā šodien. 1282. gadā Rīga kļuva par Hanzas savienības locekli, nostiprinot savas pozīcijas tirgotāju un amatnieku vidū. Tālāk pilsētas attīstību ietekmēja sociālie aspekti — radušās nesaskaņas Bīskapa un Zobenbrāļu ordeņa pēcnācēja — Livonijas ordeņa — starpā papildināja pieaugošais turīgo tirgotāju un pilsētnieku slānis, kas vēlējās lielākas noteikšanas tiesības pilsētas pārvaldē. Vairāku asu sadursmju rezultātā tika nopostīta ordeņa pils un vēlāk tās vietā ierādīta zeme ārpus pilsētas mūriem, kur tapa tagadējā Rīgas pils.[3]
Pilsēta ir attīstījusies kā tirdzniecības un tranzīta (vēlāk arī rūpniecības) centrs, saduroties pieaugošajam iedzīvotāju skaitam un nepieciešamībai aizsargāt pilsētu ar nocietinājumu palīdzību, ko papildina teritorijā valdošo politisko spēku — vācu, poļu, zviedru, krievu — izcelsmes zemēs lietotie fortifikācijas sistēmu plānošanas principi un pilsētu būvnoteikumi. Vecrīgas ielu tīkls pamatā radies 13. gadsimtā. Tajā ir iespējams saskatīt senu sauszemes ceļu trases, bijušās Rīgas upes krastu, kā arī vēlāk likvidēto apbūves kompleksu, klosteru un piļu, kontūras. Vecrīgas teritoriālajā plānojumā ir skaidri redzami pilsētas attīstība posmi, ko iezīmē dažādās nocietinājuma līnijas. Starp tām tiek izceltas viskardinālākās — vācu krustnešu radītā Rīga ar viduslaiku aizsardzības mūriem, torņiem un grāvjiem (Mārstaļu ielā, Pulvertornis un Trokšņu ielā) un tā saucamais 17. gadsimta zviedru laiks, kad pilsētas nocietinājumi tiek pārbūvēti pēc tā sauktās Holandes metodes — ar ģeometriskiem bastioniem un ravelīniem (Trianguls u. c.).[4] Industriālās revolūcijas laikā, 19. gadsimta vidū nocietināta pilsēta drīzāk bija mīnuss, tāpēc izmaiņas Rīgas pilsētā saistāmas ar mūru nojaukšanu ap Vecrīgu, bulvāru loku, industriālo un dzīvojamo zonu izveidi kādreizējā iekšpilsētā, priekšpilsētā un neapbūvētajos laukos. Līdz 19. gadsimta vidum zemes nocietinājumu sistēma, galīgo apveidu Vecrīga ieguva pēc zemes nocietinājumu sistēmas nojaukšanas un ielu un bulvāru izveides no 1857. līdz 1863. gadam. Kopš 1863. gada Vecrīga nav piedzīvojusi kardinālas teritoriālas izmaiņas.
Neizsmeļams kultūrvēstures informācijas avots ir arī Vecrīgas ēkas, to arhitektūra, interjers un sadzīves priekšmeti, arī publiskās telpas labiekārtošanas realizētie un nerealizētie projekti.[5] Vecrīgas teritorija vēsturiski tiek dalīta trijās grupās — pilsētā (iekšpus mūriem), priekšpilsētā (teritorijā ārpus mūriem) un laukos.[6] Pirmajās divās darbojās atšķirīgi saimnieciskās dzīves un apbūves noteikumi, kas noteica to arhitektonisko raksturu un saglabātību līdz mūsdienām. Piemēram, mūra ēkas bija ļauts būvēt tikai pilsētā, attiecīgi, lai arī līdz pat 18. gadsimta beigām pārsvarā dominēja koka apbūve, tomēr lielākais vairums viduslaiku, renesanses un baroka stila arhitektūras šedevru, ko mēs varam skatīt arī šodien, atrodas Vecrīgas centrālajā daļā. Iekšpilsētā un priekšpilsētā pieļaujama bija tikai koka apbūve, kas militāru konfliktu laikā tika likvidēta.[7] Mūra ēkas Vecrīgā, savukārt, liecina par to laiku, varu, kultūru, sociālo slāņu, stilu un funkcionālo mērķu daudzveidību, kas ir bijusi un ir aktuāla šajā teritorijā — sākot no romānikas un gotikas, renesanses, baroka, klasicisma, līdz pat neostiliem, eklektismam, jūgendstilam un 20. un 21. gadsimta mijas arhitektūras.[8]
Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vecpilsētas (Vecrīgas) apkaimes kopējā platība ir 0,944 km², kas tādējādi to ierindo starp vismazākajām Rīgas pilsētas apkaimēm (turklāt šeit netiek ņemts vērā fakts, ka 1/3 no apkaimes teritorijas aizņem Daugava). Pa perimetru šīs apkaimes robežas garums ir tikai 3 784 metri. Dabā Vecpilsētas apkaimes robežas ir skaidri identificējamas — tā ir teritorija, kuru tradicionāli dēvē arī par Vecrīgu. Šai apkaimei tāpat kā Centra apkaimei nav skaidri identificējama vietēja centra, jo tās platība ir ļoti maza un pēc būtības visai apkaimei ir centra teritoriju izteikti daudzfunkcionālais un telpiski blīvais raksturs. Šīs apkaimes plānojuma struktūrā ļoti būtisku lomu ieņem publiskā ārtelpa un jo īpaši lielākie laukumi (Doma laukums, Rātslaukums, Līvu laukums u.c.), kas iezīmē apkaimes daudzo aktivitāšu galvenos mezgla punktus.
Minimālais apkaimes reljefa virsmas augstums praktiski atbilst jūras līmenim, jo visa apkaimes R mala robežojas ar Daugavu, lai gan, pateicoties Daugavas krasmalas nostiprinājumiem, reālais Vecpilsētas apkaimes zemes virsmas augstums nav zemāks par 3 metriem virs jūras līmeņa (izņemot izbūvētās pieejas pie Daugavas). Apkaimes reljefam lielā mērā raksturīga antropogēna izcelsme, jo dabiskais reljefs ir mainīts apbūves attīstības rezultātā. Kopumā reljefs ir līdzens un tā augstums pārsvarā ir 5—6 metri virs jūras līmeņa. Zemāka ir Daugavas piekraste josla (11. novembra krastmalas teritorija) — 3—5 metri virs jūras līmeņa, bet augstākā ir apkaimes Z daļa, kur zemes virsmas augstums atsevišķās vietās pārsniedz 7 metrus virs jūras līmeņa (lielākais augstums nedaudz pārsniedz 8 metrus virs jūras līmeņa — ap Arsenāla ielu).
Visa Vecpilsētas apkaimes teritorija atrodas vienā (Daugavas ielejas) ģeomorfoloģiskajā mikrorajonā,[9] taču dēļ atropogēnās iedarbības, kas ilgusi daudzus gadsimtus, zemes virskārtā vairāku metru biezumā raksturīgi tehnogēnas izcelsmes nevis aluviālie nogulumi. Zem Kvartāra nogulumu segas Vecpilsētas apkaimē augšējo pamatiežu slāni veido Pļaviņu svītas pelēkie dolomīti ar dolomītmerģeļu un mālu starpslāņiem, kā arī Salaspils svītas pelēkie, ģipšainie dolomīti un dolomītmerģeļi ar māla un ģipšakmens starpslāņiem.[9]
No inženierģeoloģisko apstākļu viedokļa Vecpilsētas apkaimē raksturīgi sarežģīti celtniecības apstākļi. Gruntsūdeņu dziļums ir atbilstošs būvniecības darbu veikšanai — 1,5—3 metri, taču kvartāra nogulumu sastāvs (sajaukumā ar tehnogēnajiem nogulumiem) situāciju nedaudz sarežģī. Vecpilsētas apkaimē tehnogēnie nogulumi veido 5—10 metrus biezu zemes virskārtu. Zem tiem ieguļ irdenas ar vidēji blīvām starpkārtām smalkas vai vidēji rupjas smiltis, kuru pamatnē no 10—15 metru dziļuma ieguļ karbonātiskie ieži (Vecpilsētas gadījumā tas ir merģelis).[10]
Pateicoties pietiekamajam zemes virsmas augstumam virs jūras līmeņa un Daugavas krastmalas nostiprinājumiem, reāli applūšanas draudi Vecpilsētas apkaimei nepastāv. Saskaņā ar 2006. gada Rīgas teritoriālo plānu nevienai no šīs apkaimes teritorijām obligāti nav jāveic teritorijas inženiertehniskā sagatavošana pirms būvniecības uzsākšanas.
Teritorijas iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saskaņā ar 2006. gada Rīgas teritoriālo plānu Vecpilsētas apkaimē 32,2% jeb 30,4 hektāri aizņem ūdens teritorijas. Pēc būtības tas ir tikai 1 ūdens objekts — Daugava, kas aizņem visu apkaimes R daļu. Daugavas platums no Vecrīgas līdz AB dambim pretējā krastā ir aptuveni 450 metri.
Dabas un apstādījumu teritorijas Vecpilsētas apkaimē aizņem tikai 1,1% jeb 1,0 hektāru, jo šāds zonējums noteikts tikai Vecpilsētas Z daļā novietotajam Pils laukuma un Jēkaba laukumam. Citi apstādījumi ir uzskatāma kā galveno teritorijas izmantošanas veidu papildinoša izmantošana nevis pamatfunkcija.
No apbūves teritorijām Vecpilsētas apkaimē lielāko daļu aizņem centra apbūves teritorijas — 25,6% jeb 24,2 hektāri no apkaimes kopējās platības, tādējādi uzsverot šīs apkaimes blīvo un izteikti daudzfunkcionālo apbūves raksturu atbilstoši faktiskajai un arī vēlamajai situācijai nākotnē. Šādā rakstura teritorijas izvietotas visā apkaimē, izņemot tās ZR daļu, kur savukārt dominē publiskās apbūves teritoriju statuss. Publiskās apbūves teritorijas Vecpilsētas apkaimē kopumā aizņem 9,3% jeb 8,8 hektārus. Tās fragmentāri caurauž visu apkaimes apbūves struktūru, papildinot to ar sabiedriska rakstura būvēm (baznīcas, skolas un dažādas pārvaldes institūcijas). Interesanti, ka lielāko daļu no Vecpilsētas apkaimes sauszemes teritorijas aizņem nevis dabas vai kāds no apbūves teritoriju izmantošanas veidiem, bet gan ceļu un ielu trases (31,9% jeb 30,2 hektāri no apkaimes kopējās platības). Taču to var racionāli izskaidrot ar vēsturiski samezgloto apkaimes ielu struktūru, kur ielu sarkanās līnijas pārsvarā sakrīt ar apbūves līniju, plašo 11. novembra krastmalas sarkano līniju koridoru, kā arī daudzajiem laukumiem (Latviešu strēlnieku laukums, Rātslaukums, Doma laukums, Līvu laukums, Alberta laukums) un citām līdzīga rakstura publiskās ārtelpas daļām, kas ietilpst ceļu un ielu trašu zonējuma atļautajā izmantošanā.
Apbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vecrīgas apbūve ir daudzveidīga, dažādos laikmetos uz zemes gabaliem būvētās ierindas ēkas ir kā fons dominējošajām viduslaiku kulta celtnēm, kas arī nosaka Vecrīgas siluetu. No vairāk kā 500 Vecrīgas ēkām, pārliecinoši lielākajai daļai ir piešķirts kultūras pieminekļa statuss. Šīs ēkas pārstāv visus ēku tipus un stilistiskos novirzienus: nedaudz romānikas un gotikas paraugu (Doma baznīca, Sv. Pētera baznīca, Sv. Jēkaba katedrāle, Trīs brāļi), manierisma objekti (Jāņa baznīcas altāra daļa, daži pārbūvēti dzīvojamie nami), baroka laikmetā celtās greznās ēkas (Reiterna nams, Dannenšterna nams), kā arī vienkāršākas dzīvojamās ēkas, noliktavas, Reformātu baznīca un Sv. Pētera baznīcas tornis, kurš tika uzbūvēts no jauna un būvniecība tika pabeigta 1973. gadā. Sastopamas arī tādi klasicisma laikmeta ēku paraugi (Arsenāls), kā arī eklektikas un modernisma ēku paraugi. Pēdējos gados ir sastopami arī veiksmīgu un neveiksmīgi modernās arhitektūras paraugi, kuru celtniecība bieži izraisa aktīvas sabiedrības diskusijas. Vecrīgas ēkas bieži tika pārbūvētas, kur tika saglabāti senu konstrukciju un dekoratīvu elementu fragmenti.
Vecrīga stipri cieta Otrā pasaules kara gados, 1941. un 1944. gados, kad tika nopostīta trešdaļa no visām Vecrīgas ēkām, turklāt pēckara gados daži uzceltie lielie objekti nav novērsuši pilsētbūvniecības ansambļa deformāciju. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, daudzas ēkas tika rekonstruētas vai tika celtas no jauna, atjaunojot vēsturisko apbūvi: Melngalvju nams, Rātsnams.
Ievērojamākie objekti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Krāmu iela
Mazā Miesnieku iela
Alksnāja iela
Šķūņu iela
Artēziskās akas skulptūra "Bruņinieks Rolands" Rātslaukumā
Pulvertornis
Rāmera tornis un pilsētas aizsargmūra fragments
Artēziskās akas skulptūra "Zelta bruņinieks" kopija
Artēziskās akas skulptūra "Zelta bruņinieks" kopija
Barikāžu piemiņas zīme pie Saeimas nama
Artēziskās akas skulptūra "Zelta bruņinieks" skvērā pie Bastejkalna
Piemineklis J.G. fon Herderam
Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Rīga
- Centra rajons
- Rīgas nocietinājumi
- Sabiedriskais transports Rīgā
- Daudzstāvu dzīvojamie rajoni Rīgā
- Rīgas klimats
Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Izmantoti materiāli no Rīgas Domes pilsētas attīstības departamenta mājas lapas.
- Izmantoti materiāli no Rīgas pašvaldības portāla.
- ↑ Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas sadalījuma atbilstoši saglabāšanas režīmam robežu apraksts. (2. pielikums Ministru kabineta 2004. gada 8. marta noteikumiem Nr.127)
- ↑ Holcmanis, Andrejs. Vecrīga — pilsētbūvniecisks ansamblis. — Rīga: Zinātne, 1992. — 15. lpp.
- ↑ Feodālā Rīga. Redaktors T. Zeids, Rīga: Zinātne, 1978. — 444. lpp.
- ↑ Holcmanis, Andrejs. Vecrīga — pilsētbūvniecisks ansamblis. — Rīga: Zinātne, 1992. — 28.-29. lpp.
- ↑ Jānis Lejnieks, "Rīga, kuras nav". — Rīga: Zinātne, 1998. gads.
- ↑ Informācija par Rīgu, ceroi.net
- ↑ Rīgas ielas. Enciklopēdija, Redaktors R. Zalcmanis u. c., 1. sēj. — 2001 — 15. lpp.
- ↑ Jānis Krastiņš. "Rīgas arhitektūras stili". — Rīga: Jumava.
- ↑ 9,0 9,1 Pēteris Jērāns (redaktors). Rīga: enciklopēdija. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988.
- ↑ Pētījums "Esošās situācijas izpēte Rīgā". Rīgas attīstības programmas izstrādes apakšprojekts. — SIA "Reģionālie projekti", 2003.
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Pēteris Jērāns (redaktors). Rīga: enciklopēdija. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. 319. lpp.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Apkaimes oficiālā mājas lapa
- Rīgas pašvaldības portāla.
- Sīkāk par Vecrīgu portālā Cita Rīga
- Virtuālā ekskursija
- Interaktīvā karte
| ||||||||||||||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
