NATO

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Eiropas valstu pievienošanās NATO (1949-2009).

Ziemeļatlantijas Līguma organizācija (latviski biežāk lietots tās angliskā nosaukuma akronīms NATO, angļu: North Atlantic Treaty Organization; oficiāli arī OTAN, franču: Organisation du traité de l'Atlantique Nord) ir militāra savienība jeb alianse, kas apvieno vairākas Eiropas un Ziemeļamerikas valstis ar mērķi "saglabāt un attīstīt savas aizsardzības spējas gan individuāli, gan kopējiem spēkiem, nodrošinot kopīgas aizsardzības plānošanas pamatu".[1]

NATO dibināta pēc 2. pasaules kara, 1949. gada 4. aprīlī, kā pretspars PSRS. Organizāciju izveidoja 10 Eiropas valstis, ASV un Kanāda, lai aukstā kara apstākļos aizsargātu Eiropu no komunistiskajām valstīm, bet mūsdienās NATO ir iesaistījusies visas pasaules drošības sistēmās. Organizācija ir bāzēta Briselē, kur atrodas NATO mītne. NATO nav savas armijas, bet ir kopīgs štābs, kas plāno dalībvalstu aizsardzības politiku. Latvija pievienojās NATO 2004. gada 29. martā. Ziemeļatlantijas līguma galveno jēgu izsaka tā 5. panta pirmais teikums:

Puses vienojas, ka bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā uzskatīs par uzbrukumu visām dalībvalstīm, un tādēļ tās apņemas, ka šāda uzbrukuma gadījumā katra no tām, izmantojot individuālās un kopējās pašaizsardzības tiesības, kas paredzētas Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartas 51. pantā, sniegs palīdzību Pusei vai Pusēm, kas pakļautas uzbrukumam, individuāli un kopā ar citām Pusēm, veicot pasākumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka pielietošanu, lai atjaunotu un saglabātu Ziemeļatlantijas reģiona drošību.[2]

Struktūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Alianses transformācijas pavēlniecība (ACT) ar speciālo štābu ASV Norfolkā.

NATO dalībvalstis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dibinātājvalstis (no 1949. gada)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēlāk pievienojušās dalībvalstis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kandidātvalstis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

NATO kandidātvalstis (Membership Action Plan) ir

Šajā programmā notika sarunas par uzņemšanu arī [5] ar Ukrainu, bet 2010. gadā Ukrainas valdība paziņoja, ka pārtrauc sarunas par uzņemšanu NATO. 2014. gada janvārī Gruzijas premjerministrs Iraklijs Garibašvili paziņoja, ka viņa valsts cer saņemt Rīcības plānu dalībai NATO alianses samitā 2014. gadā.[6]

2015. gada 2. decembrī NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs paziņoja, ka NATO ārlietu ministru sanāksmē pieņemts lēmums oficiāli uzaicināt Melnkalni pievienoties NATO, kas kļūs par alianses 29. dalībvalsti.[7]

Partnerības valstis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Partnerattiecības mieram" (Partnership for Peace) dalībnieces ir Armēnija, Austrija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Bosnija un Hercegovina, Gruzija, Īrija, Kazahstāna, Kirgizstāna, Krievija, Malta, Maķedonija, Melnkalne, Moldova, Serbija, Somija, Šveice, Tadžikistāna, Turkmenistāna, Uzbekistāna, Ukraina un Zviedrija.

Vidusjūras dialoga (Mediterranean Dialogue) partneres ir Alžīrija, Ēģipte, Izraēla, Jordānija, Maroka, Mauritānija un Tunisija.

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Kas ir NATO?, informācijas apkopojums organizācijas mājaslapā, informācija atjaunota 16.03.2001., informācija iegūta 04.09.2008.
  2. Ziemeļatlantijas līgums, publicēts LR Ārlietu ministrijas mājaslapā, informācija iegūta 04.09.2008.
  3. Francija 1966. gadā izstājās no Nato, bet 2009. gadā Francija atgriezās.
  4. Austrumvācija NATO pievienojās 1990. gadā pec apvienošanās ar Rietumvaciju
  5. Preses paziņojums (2011) 145. 2011. gada 7. decembrī
  6. Gruzija plānu dalībai NATO saņems septembrī LETA/RIA NOVOSTI, 2014. gada 12. martā
  7. NATO uzaicina Melnkalni pievienoties aliansei LETA, 2015. gada 2. decembrī

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]