OPEC
Naftas eksportētājvalstu organizācijas (OPEC) sastāvā ietilpst Alžīrija, Angola, Indonēzija, Irāna, Irāka, Kuveita, Lībija, Nigērija, Katara, Saūda Arābija, Apvienotie Arābu Emirāti un Venecuēla. Kopš 1965. gada OPEC galvenā mītne atrodas Vīnē, Austrijā.
Galvenie organizācijas mērķi,ir tās dalībvalstu naftas politiku koordinācija, kopīgu mērķu izvirzīšana, lai vislabāk varētu pasargāt savas intereses gan idividuāli, gan kolektīvi. OPEC arī cenšas izstrādāt labākās metodes un pieņemt lēmumus, lai valdītu stabila situācija pasaules naftas tirgū un nerastos nevajadzīgas naftas cenas izmaiņas un naftas piegāde nepārtrūktu gan attīstītajām, gan attīstības valstīm.
Tomēr OPEC ietekme uz naftas tirgu ne vienmēr ir bijusi stabilizējoša. Tā satrauca pasauli, kad 1973.gadā tā sāka naftu izmantot kā ieroci, lai atbalstītu kādu karojošo pusi, tika pārtraukta naftas piegāde tās pretiniekiem. Tas izraisīja ļoti strauju naftas cenu kāpumu un krīzi visā pasaulē. OPEC spēja kontrolēt naftas cenu strauji samazinājās, taču vēl joprojām saglabājās ievērojamā līmenī.
Satura rādītājs
Dalībvalstis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pašlaik organizācijā ietilpst 12 dalībvalstis.
Alžīrija (1969. gada jūlijs)
Lībija (1962. gada decembris)
Nigērija (1971. gada jūlijs)
Angola (2007)
Irāna (1960. gada septembris)
Irāka (1960. gada septembris)
Kuveita (1960. gada septembris)
Katara (1961. gada decembris)
Saūda Arābija (1960. gada septembris)
Apvienotie Arābu Emirāti (1967. gada novembris)
- Bijušās dalībvalstis
Gabona (1975-1995)
Indonēzija (1962-2009)
Vairumā OPEC dalībvalstu oficiālā valoda ir arābu, septiņas dalībvalstis ir arābu valstis. Tikai vienā valstī (Nigērijā) oficiālā valoda ir angļu, tomēr OPEC oficiālā valoda ir angļu valoda.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1949. gadā Venecuēla bija pirmā valsts, kura centās nodibināt ciešākas attiecības ar tādām naftas eksportētājvalstīm kā Irāna, Irāka, Kuveita un Saūda Arābija. 1960. gada septembrī Irākas valdība ielūdza uz tikšanos Bagdādē Irānas, Kuveitas, Saūda Arābijas un Venecuēlas pārstāvjus, lai diskutētu par naftas ieguves izmaksu samazināšanu šajās valstīs. Tikšanās rezultāts bija OPEC nodibināšana. OPEC pirmās dalībvalstis bija Irāna, Irāka, Kuveita, Saūda Arābija un Venecuēla. Laikā no 1960. līdz 1975. g. organizācija paplašinājās un tai pievienojās jaunas dalībvalstis: Katara (1961), Indonēzija (1962), Lībija (1962), Apvienotie Arābu Emirāti (1967), Alžīrija (1969) un Nigērija. OPEC dalībvalstis bijušas Ekvadora un Gabona, taču Ekvadora no organizācijas izstājās 1992. gada decembrī, bet Gabona OPEC pameta 1995. g. janvārī. Vēl joprojām OPEC sastāvā ietilpst Irāka, neskatoties uz to, ka jau kopš 1998. g. marta Irākas saražotā nafta neatbilst OPEC naftas kvotām. 2010. gada novembrī pašreizējās 12 OPEC dalībvalstis saražoja aptuveni 40% no visas naftas un šajās valstīs atradās 79% no visas pasaules naftas rezervēm.[1]
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Oficiālā OPEC mājaslapa
- https://archive.is/20120523225455/www.eia.doe.gov/emeu/cabs/opec.html
- Concise Encyclopedia of Economics: OPEC
- OPEC Timeline by Nicolas Sarkis, from Le Monde diplomatique, May 2006
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
|
||||||
|
