Ķīna

Šis raksts ir par mūsdienu valsti. Par citām jēdziena Ķīna nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Ķīnas Tautas Republika vienkāršotā ķīniešu: 中华人民共和国 Zhōnghuá Rénmín Gònghéguó
Karogs Ģerbonis
Himna:  (zh-hans): 《义勇军进行曲》 Yìyǒngjūn Jìnxíngqǔ  (piņjiņs) "Brīvprātīgo maršs"
Galvaspilsēta		Pekina[a] 39°55′N 116°23′E
Lielākā pilsēta		Šanhaja
Valsts valodas		Standarta ķīniešu
Reģionālās valodas		mongoļu tibetiešu uiguru vairākas citas
Oficiālā rakstības valoda		Dzimtenes ķīniešu
Etniskās grupas		91,51% haņi, 55 atzītas minoritātes
Demonīms		Ķīnieši
Valdība		vienpartijas valsts[b]
-	Prezidents	Sji Dzjiņpins[c]
-	Premjers	Li Kecjans
-	Kongresa priekšsēdētājs	Džans Dedzjans
-	Konferences priekšsēdētājs	Ju Dženšens
Likumdevējs		Nacionālais Tautas kongress
Izveide
-	Ķīnas apvienošana	221. gads p.m.ē.
-	Republikas izveide	1912. gada 1. janvāris
-	Ķīnas Tautas Republikas proklamēšana	1949. gada 1. oktobris
Platība
-	Kopā	9 706 961 km² [d](3./4.)
-	Ūdens (%)	2,8
Iedzīvotāji
-	iedzīvotāji 2012. g.	1 353 821 000 (1.)
-	2010. gada tautas skaitīšana	1 339 724 852 (1.)
-	Blīvums	139,6/km² (81.)
IKP (PPP)		2012. gada aprēķins
-	Kopā	$12,382 triljoni
-	Uz iedzīvotāju	$9146
IKP (nominālais)		2012. gada aprēķins
-	Kopā	$8,250 triljoni
-	Uz iedzīvotāju	$6094
Džini koef. (2012)		47,4
HDI (2012)		0,699 (101.)
Valūta		Juaņs (¥) (CNY)
Laika josla		Ķīnas standarta laiks (UTC+8)
Interneta domēns		.cn .中國 .中国
Tālsarunu kods		+86
1	^ Oficiāli atzītās minoritātes
2	^ Kopš 1980. gadiem vienkārša valsts politiskās struktūras aprakstīšana nav iespējama. Pašlaik valsts vara pieder 7—9 Politbiroja pastāvīgās komitejas locekļiem, kurus vada komunistiskās partijas ģenerālsekretārs.
3	^ Sji Dzjiņpins pašlaik ir: Ķīnas Komunistiskās partijas līderis, Ķīnas prezidents, valsts un partijas Centrālās militārās komisijas priekšsēdētājs
4	^ Norādīts oficiālais Apvienoto Nāciju Organizācijas sniegtais skaitlis. Te netiek iekļauts Trans-Karakoram josla (5800 km2), Aksai Chin (37 244 km2), kā arī citas strīdīgās teritorijas. Encyclopædia Britannica Ķīnas platība ir sniegta kā 9 572 900 km2.

Ķīna (vienkāršotā ķīniešu: 中国, piņjiņs: Zhōngguó), oficiāli Ķīnas Tautas Republika (vienkāršotā ķīniešu: 中华人民共和国, piņjiņs: Zhōnghuá Rénmín Gònghéguó), ir sociālistiska valsts Austrumāzijā. Tā robežojas ar Mongoliju un Krieviju ziemeļos, ar Ziemeļkoreju, Vjetnamu, Laosu, Mjanmu, Butānu, Nepālu dienvidos, ar Indiju, Pakistānu, Afganistānu, Tadžikistānu, Kirgizstānu un Kazahstānu rietumos. Ķīnu apskalo Austrumķīnas jūra un Dzeltenā jūra. Ķīnas kopējā platība ir 9 706 961 km² un tā ir trešā lielākā valsts pasaulē pēc platības. Ķīnas klimatu ietekmē tropu un subtropu klimats. Ķīna ir izteikta kalnu valsts, jo aptuveni 65% no platības aizņem kalnaini apvidi. Ar 1,357 miljardiem iedzīvotāju Ķīna ir lielākā valsts pasaulē pēc iedzīvotāju skaita.

Ķīna ir vienpartijas diktatūras valsts, kuru pārvalda Ķīnas Komunistiskā partija. Ķīna sastāv no 23 provincēm. Galvaspilsēta ir Pekina, bet lielākā pilsēta ir Šanhaja. Ķīna ir ANO, Pasaules Tirdzniecības organizācijas, G-20 un citu organizāciju dalībvalsts. Ķīna ir ietekmīgs ekonomiskais spēks, kurai ir pasaulē otrā lielākā ekonomika pēc IKP un otrā lielākā ekonomika pēc pirktspējas paritātes. Tā ir arī lielākā valsts pasaulē pēc eksporta un importa. Ķīnai ir pasaulē lielākā armija un otrais lielākais militārais budžets.

Vēsture

Ķīnas teritorija ir šūpulis vienai no vecākajām pasaules civilizācijām, kuras saknes ir gandrīz 6000 gadu tālā pagātnē.

Nosaukums

Pats jēdziens "Ķīna" Eiropā ienācis, transformējoties no nomadu kidaņu tautas etnonīma, kura bija Ziemeļķīnā izveidojusi Liao impēriju laikā, kad sākās pirmie eiropiešu kontakti ar šo civilizāciju.

Sākotnēji tas bija Catai (angļu: Cathay), kā Ķīnas Juaņu impēriju savos pierakstos dēvēja ceļotājs Marko Polo. Dienvidķīnas Sunu impēriju, kuru Juaņu imperators Hubilai-hans vēl nebija iekarojis, Marko dēvē par Manji (no ķīn. 蠻子 - "dienvidu barbari"), kā tas bija pieņemts Pekinas galmā. Ķīnas nosaukums ģeogrāfiskajos reģionos virzībā no austrumiem uz rietumiem mainās šādi: senmong. Kitad, mong. Хятад, uig. خىتاي, (Xitay), kaz. قىتاي (Қытай, Qıtay), tat. Qıtay, kr. Китай, vidusl. lat. Cataya, Kitai, it. Cina, port. Cataio, angl. Caina, China.

Paši ķīnieši savu valsti dēvē par Džunguo (piņj. Zhongguo, ķīn. 中國, vienk. ķīn. 中国, mand. Chung'kuo), kur zhōng (中) nozīmē "vidus" (pasaules vidus, pasaules centrs), bet guó (国, vai 國) nozīmē valsts, ko latviešu vēstures literatūrā pieņemts tulkot kā "Vidusvalsts" (angļu: Middle Kingdom, krievu: Срединная империя).

Valsts tapšana

1911. gada 10. oktobrī tika gāzta Cjinu dinastija, Ķīnas impērijā uzvarēja siņhai revolūcija (t.s. Učanas sacelšanās). Francijā emigrācijā esošo opozicionāru kongresā tika proklamēta Ķīnas Republika. Valsts tika nodibināta 1912. gada 1. janvārī. Pie varas nāca gomiņdana partija (uzskatos līdzīga Eiropas sociāldemokrātiem) ar tās līderi Suņu Jatsenu priekšgalā. Taču valsts sadalījās militāro gubernatoru kontrolētos reģionos un līdz 1927. gadam valsti pārvaldīja t.s. beijaņas militāristi (kaujasspējīgāko vecās impērijas karaspēka daļu komandieru hunta), kuras līderis ģenerālis Juaņs Šikajs kļuva par Ķīnas Republikas prezidentu.

Pēc 1927. gada par dominējošo personību Kīnā kļuva Čans Kaiši, kurš mēģināja nostiprināt centrālo varu un atjaunot Ķīnas vienotību, karojot gan pret reģionu militāristiem, gan pret Mao Dzeduna komunistu dumpiniekiem. Šajās cīņās viņam atbalstu sniedza arī PSRS, kas tikai pēc Otrā Pasaules kara izdarīja izvēli par labu Mao.

1931. gada septembrī Japānas Kvantunas armija iebruka Mandžūrijā un izveidoja tur marionešu valsti Mandžuko. 1937. gadā sākās Otrais Ķīnas—Japānas karš, kad Japāna sāka iebrukumu Ķīnas centrālajos un piekrastes rajonos. Pēc Otrā Pasaules kara beigām, kad Japāna kapitulēja, ar jaunu spēku atsākās Ķīnas pilsoņu karš, kurā uzvaru guva komunisti un 1949. gada 1. oktobrī Pekinā tika pasludināta Ķīnas Tautas Republika. Par valsts vadītāju uz gandrīz 30 gadiem kļuva Mao Dzeduns.

Iekšpolitiskā attīstība

Komunisti likvidēja kārtu atšķirības, dzimtbūšanu, nacionalizēja rūpniecības uzņēmumus, veica zemes reformu laukos un uzsāka lauksaimniecības kolektivizāciju.

1950. gadu beigās tika īstenots uz lauku komūnām balstīts neveiksmīgs ekonomisks eksperiments - t.s. Lielais lēciens, kura rezultātā ievērojami pasliktinājās valsts ekonomiskā situācija (sekojošajos bada gados gāja bojā apm. 30 mlj. cilvēku). 1959. gadā, atzīstot savas kļūdas, Mao Dzeduns atkāpās no valsts vadītāja amata, bet palika ĶKP vadītāja amatā.

1950. gada oktobrī, kad amerikāņu daļas vietām jau pietuvojās Korejas/Ķīnas robežai, Ķīna iesaistījās Korejas pilsoņu karā, lai nepieļautu Ziemeļkorejas okupāciju un likvidāciju (juridiski to attaisnoja arī ASV nostāšanās Ķīnas pilsoņu karā gimiņdaniešu pusē un Ķīnas piekrastes pilsētu bombardēšana).

1960. gadu beigās ievērojami pasliktinājās Ķīnas un PSRS attiecības, savukārt 1972. gadā, pēc Ričarda Niksona vizītes Pekinā, tika nodibinātas diplomātiskās attiecības ar ASV un gada beigās Ķīna tika uzņemta ANO.

Pēc Mao nāves 1976. gadā par ĶKP vadītāju kļuva Hua Gofens. Kultūras revolūcijas notikumos un valsts varas uzurpēšanā tika apsūdzēta un tiesāta "Četru grupa". Varu valstī pamazām pārņēma Dens Sjaopins, lai gan viņš nekļuva par valsts vai ĶKP vadītāju. Sākās ekonomiskas reformas, kuru rezultātā Ķīnā daļēji tika ieviesta valsts kontrolēta tirgus ekonomika un sākās valsts saimnieciskais uzplaukums.

1989. gada vasarā Pekinā notika studentu protesta demonstrācijas Tjanmeņas laukumā, kurās tika pieprasīti demokrātiski pārveidojumi un runas brīvība. 4. jūnijā laukumā tika ievesta armija un atklāta uguns uz demonstrantiem, nogalinot daudzus simtus cilvēku.

Ģeogrāfija

Ķīnas teritorija aizņem 9 706 961 km². Tā pēc platības ir trešā lielākā valsts pasaulē un pēc izmēra tā ir ļoti līdzīga ASV. Tās krasta līnijas robeža kopā ir aptuveni 18 000 kilometrus gara. Okeāna piekrastes zonā atrodas vairāk nekā 5000 salas, no kurām lielākās ir Taivāna un Hainaņas sala. Ķīnas augstākais punkts ir Everests, kas ir arī augstākais punkts pasaulē. Everesta kopējais augstums ir 8848 metri virs jūras līmeņa un tas atrodas Himalaju kalnos uz robežas ar Nepālu. Zemākais punkts Ķīnā ir Turpanas ieplaka, kas atrodas 154 metrus zem jūras līmeņa.

Ķīnas teritorijai ir izteikts slīpums austrumu virzienā, kas atspoguļojas, kad daudzas no valsts upēm plūst no tās vidienes kalnainajiem apvidiem uz austrumu līdzenumiem. Ķīnas nevienādais teritorijas reljefs sevī ietver kalnu grēdas, nogāzes, augstkalnu rajonus, prērijas un ieplakas. Aptuveni 65% no kopējās valsts teritorijas aizņem augstkalnes un kalnaini apvidi.

Pa Ķīnas teritoriju plūst daudz upju, un to kopējais garums sasniedz vairāk kā 220 000 kilometru. No tām garākās ir Jandzi un Huanhe. Ķīnas lielākais saldūdens ezers ir Pojanhu.

Ķīnas teritorija bagāta ar akmeņoglēm, kas pārsvarā atrodamas valsts ziemeļaustrumu daļā. Valsts dienvidu un ziemeļu daļā ir atrodama polimetālu rūda. Kalnos, pie Tjandziņas pilsētas un Huanhes upes baseinā ir atrodama arī nafta. Huanhes upes baseinā ir arī zelts, bet Ķīnas piekrastēs ir atrodama dzelzs, alvas un alumīnija rūda.

Administratīvais iedalījums

Ķīnā ir vairāki autonomie rajoni ar vietējās pašpārvaldes tiesībām. Iekšējās Mongolijas autonomais rajons ziemeļos, Džuanu autonomais rajons dienvidos un Siņdzjanas Uiguru autonomais rajons ziemeļrietumos ir trīs lielākie autonomie rajoni. Pēdējos gados uiguru autonomajā apgabalā ir notikuši vairāki terora akti.

Visplašāk pasaulē zināmais Ķīnas autonomais apgabals ir Tibeta valsts dienvidrietumu daļā. No kaimiņu teritorijām to nošķir milzu kalnu grēdas. No 2 - 3 miljoniem iedzīvotāju 90% ir etniskie tibetieši, tibetiešiem ir attīstījies savs budisma paveids, ko viņi kopj un veido nacionālā un garīgā vadoņa Dalailamas vadībā. Savas pastāvēšanas laikā Tibeta periodiski ir bijusi neatkarīga valsts, gan teritorija Ķīnas pakļautībā. 1950. — 1951. gadā Ķīna iebruka Tibetā, un kopš tā laika tiek īstenota Tibetas iedzīvotāju reliģiska vajāšana.

Ķīnas dienvidu piekrastē atrodas Honkonga, kuru Ķīna pēc iznomāšanas Lielbritānijai savā pakļautībā atguva 20. gadsimta 90. gadu beigās. Tā ir nozīmīgs tirdzniecības centrs, un tai ir noteikts Speciālā autonomā reģiona statuss, kas pieļauj zināmu pašnoteikšanos modeli "viena valsts, divas sistēmas" ietvaros.

Klimats

Ķīnai raksturīgs kontinentālais klimats. Tā atrodas piecdesmitajos platuma grādos. Valsts dienvidu daļa atrodas tropu un subtropu joslās, bet ziemeļu daļa aukstajās klimata zonās. Ziemeļu daļas Heilongjiang provincē ir ļoti garas ziemas, taču nav vasaru, turpretī Haiņaņas salā ir garas vasaras, bet nav ziemu. Huanhe upes ielejā ir atšķirīgas gadalaiku maiņas, taču Huanhes upes ieplakas dienvidu daļā pavasaris ir visu gadu. Ķīnas tundras zonas atrodas Tibetā, kurā zema temperatūra ir visos četros gadalaikos.

Armija

Ķīnas Tautas Republikai ir vislielākā armija pasaulē, kuru pēc 2008. gada datiem veido aptuveni 2,34 miljoni karavīru. Ķīnai ir arī otrais lielākais militārais budžets pasaulē aiz ASV.

Demogrāfija

Ķīna ir visapdzīvotākā valsts pasaulē ar 1.3 miljardiem iedzīvotāju, kas veido aptuveni 22% no visas pasaules iedzīvotāju kopējā skaita. Šajā iedzīvotāju skaitā nav ietverta Honkonga, Taivāna un Makao. Apdzīvotības blīvums Ķīnā ir aptuveni 145 cilvēki uz kvadrātkilometru, un pēc šī rādītāja Ķīna ir astoņdesmit trešā lielākā valsts pasaulē.

Populācija visā valstī ir nevienmērīgi sadalīta. Blīvi apdzīvotajā austrumu krastā apdzīvotības blīvums sasniedz 400 cilvēku uz kvadrātkilometra, centrālajos valsts reģionos apdzīvotības blīvums ir aptuveni 200 cilvēku uz kvadrātkilometra, un reti apdzīvotajos reģionos apdzīvotības blīvums ir mazāks kā 10 cilvēku uz kvadrātkilometra. Aptuveni 30,4% no valsts iedzīvotājiem dzīvo pilsētās un ciematos, bet lauku teritorijās dzīvo aptuveni 69,6% no visiem iedzīvotājiem. Valstī ir aptuveni 50,8% vīriešu un 49,2% sieviešu. Jaunieši līdz 14 gadiem veido 25,7% no populācijas, 67,6% no iedzīvotājiem 15 līdz 64 gadus veci, bet tikai 6,7% no iedzīvotājiem ir vecāki par 65 gadiem.

Atteikšanās no stingras centralizētas pārraudzības rada dažādu nozaru, reģionu, iedzīvotāju sociālo slāņu nevienlīdzības problēmas, kā arī to sabalansēšanas grūtības. Iezīmējas visai lielas atšķirības starp bagātajām provincēm, kurās ir labāki klimatiskie apstākļi un augstāka lauksaimniecības zemes kvalitāte (pārsvarā tās ir piejūras dienvidu provinces), un nabadzīgajām ziemeļu provincēm. Pieaug starpība starp turīgo un nabadzīgo iedzīvotāju ienākumiem, kas ne visai atbilst reformu aizsācēja Dena Sjaopina cerībām, ka bagātu cilvēku parādīšanās sekmēs arī nabadzīgo dzīves līmeņa uzlabošanos. Efektīvāka ražošana lauksaimniecībā novedusi pie "lieko" cilvēku parādīšanās, kas, nespēdami nopelnīt iztiku lauksaimniecībā un meklēdami vieglāku dzīvi, miljoniem pārceļas uz pilsētām, kur palielina bezdarbnieku un klaidoņu skaitu. Masu migrācija rada grūtības pilsētu dzīves organizēšanā, palielina komunikāciju un infrastruktūras pārslodzes.

Pieaugot reģionu ekonomiskajai neatkarībai, arvien stiprāk izpaužas provinču separātisms un etniskās problēmas. Turīgās provinces pretojas valsts centrālās varas diktātam, nevēloties vairs dotēt nabadzīgās provinces, kurās pieaug sociālā spriedze un etniskie konflikti mongoļu, uiguru, tibetiešu apdzīvotajos reģionos. Taču kopumā valstī, kuru apdzīvo 56 tautas, lieli etniskie konflikti nav vērojami.

Garīgajā sfērā tiek kultivēta vienprātība. Ar pilsoņu indoktrinēšanu valsts un partijas interešu garā nodarbojas gan valsts iestādes, gan masu informācijas līdzekļi, gan milzīgs ierēdņu (gaņbu) aparāts, kas funkcionē visos līmeņos varas iestādēs un valsts uzņēmumos. Oficiālajos izdevumos tiek propagandēti "pareizie" cilvēki, "Ķīnas lepnums", kuriem jācenšas līdzināties.

Izglītība

Valstī pastāv vispārpieņemtā izglītības sistēma, kas iedalīta mācībās pamatskolā (9 gadi), vidusskolā (3 gadi) un augstskolā.

Iestājoties skolā, skolēns kārto attīstības testu, atkarībā no tā rezultātiem viņu iedala neperspektīvajos (1. stāvs), vidusmēra (2. stāvs) vai talantīgajos (3. stāvs), lai mācīties mazāk spējīgie netraucētu mācīties perspektīvākiem bērniem. Programmas šīm plūsmām vienādas, taču prasības pēc rezultātu kvalitātes atšķiras. Pamatskolā un vidusskolā mācības sākas 6:00 no rīta un turpinās līdz 12:00, kad ir divarpus stundu ilgs pusdienlaiks. Pēc tam mācības turpinās līdz 22:00 vakarā. Mācības notiek sešas dienas nedēļā. Skolēni dzīvo kopmītnēs blakus skolai, iztabiņā mitinās 8-10 bērni. Skolas teritoriju atstāt var tikai sestdienā pēc stundām, bet skolas teritorijā jāatgriežas svētdien plkst. 16:00.

Lielākās pilsētas

Pēc 2001. gada datiem lielākās Ķīnas pilsētas pēc iedzīvotāju skaita bija Šanhaja, Pekina un Honkonga.

Vieta	Pilsēta	Tips/atrašanās vieta	Iedzīvotāji (2001.gadā) miljoni	Blīvums (2001.gadā) uz km²	Municipalitātes ierobežojumi (2000.gadā)		Reģions
					miljoni	blīvums (/km²)
1	Šanhaja	municipalitāte	9.838	34,700	16.74	2,640	Austrumi
2	Pekina	municipalitāte	7.441	29,800	13.82	822	Ziemeļi
3	Honkonga	īpašs administratīvs rajons	6.112	76,200	7.01	6,294	Dienvidu centrālā
4	Tjaņdziņa	municipalitāte	5.095	10,500	10.01	803	Ziemeļi
5	Uhaņa	Hubejas province	4.489	12,950	8.31	947	Dienvidu centrālā
6	Guaņdžou	Guandunas province	4.155	11,600	10.15	1,337	Dienvidu centrālā
7	Šeņjana	Liaoninas province	3.981	9,250	7.20	557	Ziemeļaustrumi
8	Čuncjina	municipalitāte	3.934	23,500	30.90	378	Dienvidrietumi
9	Naņdzjina	Dzjansu province	2.822	13,250	6.40	970	Austrumi
10	Harbina	Heilundzjanas province	2.672	11,350	9.35	174	Ziemeļaustrumi

Tautsaimniecība

Šanhaja

Vēja turbīnas Siņjaņā

ĶTR ekonomiskā politika balstās uz stingru ekonomikas procesu vadīšanu no valsts varas puses. Valsts vara nosaka makro un mikroekonomikas attīstības plānus un cenšas vispusīgi kontrolēt to izpildi. Tomēr pēdējās desmitgadēs atsevišķās nozarēs valsts varas iejaukšanās ir ievērojami samazinājusies. Tas izpaužas dažādi: gan kā valsts finansējuma samazināšana, gan kā daļēja ekonomisko tiesību nodošana uzņēmumu vai reģionu administrācijai, gan kā privātuzņēmumu ieviešana. Piemēram, 1990. gadā valstij piederošie uzņēmumi lauksaimniecībā veidoja 77,6%, bet 1995. gadā to īpatsvars bija samazinājies līdz 42,8%. Ar ekonomiskiem līdzekļiem - cenas, nodokļi, kredīti, peļņa, alga u.tml., - valsts vara panāk, ka visai atšķirīgos režīmos funkcionējošie saimniecības sektori ir pakļauti vienotai plānveida vadībai. Sākot ar 1996. gadu tika īstenots devītais piecgadu plāns, bet reizē ar to jau tika sākts izstrādāt saimniekošanas stratēģiju līdz 2010. gadam, savukārt 2001. gadā, uzsākot desmito piecgadu plānu, tika uzsākts darbs pie valsts stratēģijas līdz 2020. gadam.

Dziņši šoseja Hebejā

Kopš 1997. gada tiek īstenota stratēģija ar devīzi "Netvert abām rokām", kas nozīmē, ka, risinot kādu vienu svarīgu uzdevumu, nedrīkst aizmirst, kā tas korelēsies ar citām lietām. Piemēram, ka ekonomiskā attīstība nedrīkst sākt bremzēt kultūras dzīvi, samniecībā paralēli lielajiem uzņēmumiem jāattīsta arī mazos, lokālos uzņēmumus, atbalstot privātās uzņēmējdarbības vidi, nedrīkst atstāt novārtā valsts uzņēmumu attīstību u.tml. Ienākot ārzemju kapitālam, valsts vara saglabā kontroli pār uzņēmumiem, paturot valstij 60% uzņēmuma, 55% no visā valstī realizētās uzņēmuma produkcijas un 60% no peļņas.

Par spīti ievērojamajai urbanizācijai (būvniecība ir viena no nozarēm, kas ĶTR attīstās visstraujāk), tā tomēr ir agrāra valsts, kurā 85% iedzīvotāju ir zemnieki. Lauksaimniecībai derīgās zemes platība ir visai ierobežota - 69% valsts teritorijas aizņem kalnu rajoni, - pastāvīgā aramzemes trūkuma dēļ, izmantojot dambjus, tiek uzartas pat ezeru gultnes.

Enerģētika un transports ir ĶTR ekonomikas kritiskās jomas. Kaut arī elektroenerģijas ražošana attīstās strauji, tā atpaliek no rūpniecības vajadzībām. Rūpniecības objektu darbība nereti apstājas elektroenerģijas trūkuma dēļ (it īpaši austrumu un ziemeļaustrumu reģionos). Galvenais elektroenerģijas ieguves avots ir ogles (tas neatrisina visas problēmas, turklāt piesārņo vidi). Ziemeļrietumu rajonos vietējās vajadzības pēc elektroenerģijas tiek apmierinātas par 25%, tāpēc daudzas rūpnīcas strādā 3—4 dienas nedēļā. Tā visa dēļ par turpmāko prioritāti šajā jomā pasludināta hidroelektrostaciju celtniecība.

Transporta problēmas ir vienas no nopietnākajām ĶTR ekonomikā. Daudzas dzelzceļa līnijas vēl joprojām nav elektrificētas. Dzelzceļa līniju nepietiekamā skaita un mazo caurlaides spēju dēļ pasažieru un kravu plūsma koncentrējas dažās centrālajās maģistrālēs, kur bieži rodas sastrēgumi (centrālajos mezglos kravu caurlaide ir 60-70% no nepieciešamā). Bez ultramoderniem transporta veidiem valstī joprojām izmanto arī daudz primitīvākus transporta veidus: no koka vai dzelzsbetona gatavotus upju kuģīšus, pajūgus, rokām stumjamos divričus un nastu nesējus dzīvniekus.

Kultūra

1960. gadu otrajā pusē notika tā sauktā Kultūras revolūcija, kuras laikā Mao Dzeduna piekritēji ar organizētas studējošās jaunatnes kustības (hunveibini) palīdzību represēja lielu daļu vecās inteliģences, sabiedrisko un valsts darbinieku, apsūdzot tos kontrevulucionārā darbībā un noskaņojumā. Kā arhaiski un nevienam nevajadzīgi tika iznīcināti vēstures pieminekļi, bibliotēkas, daoistu un budistu klosteri utt.

Skatīt arī

• Honkonga
• Tibeta

Ārējās saites

• Kīnas valdība