Amerikas Savienotās Valstis

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no ASV)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Amerikas Savienotās Valstis
United States of America
ASV karogs ASV ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Devīze: In God We Trust (oficiālā)
E Pluribus Unum (latīņu valodā; tradicionālā)
Himna: The Star-Spangled Banner
Location of United States of America
Galvaspilsēta Vašingtona
38°53′N 77°2′W / 38.883°N 77.033°W / 38.883; -77.033
Lielākā pilsēta Ņujorka
Valsts valodas nav, faktiski angļu valoda
Valdība Konstitucionāla federāla prezidentāla republika
 -  Prezidents Baraks Obama
 -  Viceprezidents Džo Baidens
Neatkarība1 no Lielbritānijas Karalistes 
 -  Deklarēta 1776. gada 4. jūlijā 
Platība
 -  Kopā 9 826 630 km² (3/4.)
 -  Ūdens (%) 6,76
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2015. g. 321 163 157 (3.)
 -  Blīvums 33,7/km² (180.)
IKP (PPP) 2015. gada aprēķins
 -  Kopā $18 124 triljoni 
 -  Uz iedzīvotāju $56 421 
Džini koef. (2013) 41.1[1] (augsts) 
HDI (2013) 0.914 (augsts) (5.)
Valūta ASV dolārs ($) (USD)
Laika josla (UTCno -5 līdz -10)
 -  Vasarā (DST)  (UTCno -4 līdz -10)
Interneta domēns .us, .gov, .mil, .edu
ISO 3166-1 kods 840 / USA / US
Tālsarunu kods +1

Amerikas Savienotās Valstis (angļu: the United States of America), arī ASV jeb Savienotās Valstis (United States, USA, US), ir federāla konstitucionāla republika, kura sastāv no 50 štatiem un no viena federālā apgabala. Valsts atrodas galvenokārt Ziemeļamerikas centrālajā daļā, kur tās savstarpēji saistītie 48 štati un galvaspilsētas apgabals Vašingtona ir izvietoti starp Atlantijas un Kluso okeānu. Ziemeļos tā robežojas ar Kanādu, bet dienvidos ar Meksiku. Savienotajās Valstīs bez kontinentālajiem štatiem ietilpst arī Aļaska un Havajas. Aļaskas štats atrodas Ziemeļamerikas ziemeļrietumos, kur tas austrumos robežojas ar Kanādu, savukārt rietumos ir jūras robeža ar Krieviju, kas iet cauri Beringa šaurumam. Havaju štats ir arhipelāgs Klusā okeāna vidū. Savienoto Valstu pakļautībā ir arī teritorijas Karību jūrā (Puertoriko un ASV Virdžīnas) un Klusajā okeānā (nozīmīgākās no tām ir Amerikāņu Samoa, Guama un Ziemeļu Marianas Salas).

Ar 9,83 miljoniem km² lielu platību un 306 miljoniem iedzīvotāju Savienotās Valstis ir trešā vai ceturtā[2] lielākā valsts pasaulē pēc platības, savukārt pēc iedzīvotāju skaita tā stabili ir trešā lielākā valsts. Amerikāņi ir viena no pasaules etniski atšķirīgākajām un multikulturālākajām nācijām.[3] ASV ekonomika ir lielākā nacionālā ekonomika pasaulē, 2008. gadā tās iekšzemes kopprodukts bija 14,3 triljoni ASV dolāru (23% no visas pasaules un gandrīz 21% no pirktspējas paritātes).[4][5]

Valsts tika izveidota no 13 Lielbritānijas Karalistes kolonijām Atlantijas okeāna krastā. 1776. gada 4. jūlijā kolonisti pieņēma Neatkarības deklarāciju, kurā tika pasludināta koloniju neatkarība no Lielbritānijas. Pēc tam kolonijas izveidoja savienību.

Mazāk nekā pirms 400 gadiem Savienoto Valstu teritoriju apdzīvoja tikai Amerikas pamatiedzīvotāji, bet šajā laikā tā ir kļuvusi par pasaules spēcīgāko lielvalsti. ASV austrumos atrodas Apalaču kalni, rietumos — Klinšu kalni, bet vidusdaļā lielāko daļu no teritorijas aizņem Lielie līdzenumi. Lielie ogļu, naftas un citu derīgo izrakteņu krājumi, kā arī plašā imigrācija 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā veicināja strauju rūpniecības un tirdzniecības uzplaukumu. Mūsdienās amerikāņu ražotās preces, kā arī kultūra, ir atpazīstamas visā pasaulē.

Etimoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1507. gadā vācu kartogrāfs Martins Valdzēmillers (Martin Waldseemüller) izveidoja pasaules karti, kurā viņš Rietumu puslodes zemes nodēvēja par "Ameriku" ("America") — itāliešu pētnieka un kartogrāfa Amerigo Vespuči vārdā.[6] Kādreizējās Britu kolonijas pirmās izmantoja šo jaunās valsts nosaukumu Neatkarības deklarācijā, kas bija "vienprātīga trīspadsmit Amerikas Savienoto Valstu Deklarācija", un to 1776. gada 4. jūlijā pieņēma "Amerikas Savienoto Valstu pārstāvji" ("Representatives of the United States of America").[7] Pašreizējais nosaukums tika oficiāli noformēts 1777. gada 15. novembrī, kad Otrais Kontinentālais Kongress (Second Continental Congress) pieņēma Konfederācijas statūtus (Articles of Confederation). Vispārpieņemta ir arī īsā forma — ASV. Ir arī citas izplatītas valsts nosaukuma formas, piemēram, Savienotās Valstis vai vienkārši Amerika. Sarunvalodā dažreiz šī valsts tiek saukta arī par "Štatiem". Kādreiz populārs Savienoto Valstu nosaukums bija arī Kolumbija, kas radies no Kristofora Kolumba vārda. Šis nosaukums joprojām ir aktuāls Kolumbijas apgabala nosaukumā.

Standarta vārds, kā dēvē Savienoto Valstu pilsoni, ir "amerikānis". Angļu valodā nosaukums "Savienoto Valstu" ("United States") formāli tiek lietots arī kā īpašības vārds. Izplatīti īpašības vārdi, kas tiek lietoti attiecībā uz valsti, ir arī "amerikāņu" un "ASV", piemēram, "amerikāņu vērtības", "ASV bruņotie spēki" un tā tālāk. Vārds "amerikānis" reti tiek attiecināts uz cilvēkiem, kuri nav saistīti ar Savienotajām Valstīm.

Sākotnēji angļu valodā frāze "Amerikas Savienotās Valstis" tika lietota daudzskaitlī — piemēram, "the United States are" ("Savienotās Valstis ir") — tajā skaitā arī Savienoto Valstu Konstitūcijas trīspadsmitajā grozījumā, kas ratificēts 1865. gadā. Kā vienskaitļa formu — tas ir, "the United States is" — sāka lietot pēc Pilsoņu kara beigām. Šobrīd šīs frāzes standarta forma ir vienskaitlis; daudzskaitļa forma ir saglabāta idiomā "these United States" ("šīs Savienotās Valstis").[8]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: ASV vēsture

Pamatiedzīvotāji un eiropiešu kolonisti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amerikas pamatiedzīvotāji mūsdienu Amerikas Savienoto Valstu teritorijā ieceļoja no Āzijas. Viņi aptuveni pirms 10—15 tūkstoš gadiem šķērsoja Beringa šaurumu un nonāca mūsdienu Aļaskas teritorijā. Laikam ritot, ciltis izklīda pa visu Ziemeļameriku.

ASV teritorijā savlaik bija attīstīta Misisipi kultūra.

1492. gadā Kristofors Kolumbs atklāja Karību jūras salas, bet pirmais eiropietis, kas tajā laikā piestāja mūsdienu ASV krastos, bija spānis Huans Ponse de Leons[9], kurš 1513. gada 2. aprīlī izkāpa zemē, kuru nosauca par "La Floridu". Pēc eiropiešu kolonistu ierašanās ASV Austrumu krastā daudzi miljoni Amerikas pamatiedzīvotāji mira no eiropiešu slimībām, piemēram, no bakām.[10]

Kuģis "Mayflower" 1620. gadā, kurš ar svētceļotājiem devās uz Ameriku.

1606. gadā Londonā un Plimutā tika izveidotas vairākas kompānijas, kuras nodarbojās ar ASV ziemeļaustrumu krasta izpēti un apguvi. Tomēr pirmā angļu apmetne 1607. gadā ASV tika uzcelta vairāk uz dienvidiem, mūsdienu Virdžīnijas štatā. Tā tika nosaukta par Džeimstaunu. Tas bija tirdzniecības punkts, kuru izveidoja trīs kuģu apkalpes "Newport" kuģa kapteiņa vadībā. Šī vieta vienlaicīgi kalpoja arī par atbalsta punktu apkārtnes izpētei. 1609. gadā Džeimstaunā tika izveidotas tabakas plantācijas, tādēļ ciemats piedzīvoja uzplaukumu. Ap 1620. gadu ciematā dzīvoja vairāk nekā 1000 iedzīvotāji. Imigrantus no Eiropas vilināja kontinentā atrodamie dabas resursi. Imigranti devās uz Ameriku arī tādēļ, ka Eiropā viņiem, atšķirībā no vairākuma, bija savādākas domas par valdošo reliģiju un politisko varu. Daudzi pārcēlās uz Jauno pasauli ar visu savu ģimeni un iedzīvi. Par spīti Jaunās pasaules vilinājumam, daudzi saskārās ar pārtikas trūkumu, kuru nespēja dot jaunatklātā zeme. 1619. gadā uz Džeimstaunu tika atvesti pirmie melnādainie vergi. Tos no Āfrikas atveda nīderlandieši. Angļi no viņiem nopirka 20 vergus, kuri turpmāk kalpoja kolonistiem.

1620. gada decembrī Masačūsetsas krastos piestāja kuģis "Mayflower", uz kura klāja bija 109 puritāņu—kalvinistu svētceļotāji. Ar šo brīdi tiek uzskatīts, ka sākās mērķtiecīga angļu kolonizācija Jaunanglijā. Šie svētceļotāji noslēdza savstarpēju vienošanos par demokrātiju, pašpārvaldi un pilsoņu tiesībām. Vēlāk līdzīgas vienošanās noslēdza Konektikutas, Ņūhempšīras un Rodailendas kolonisti. Līdz 1630. gadam Plimutas kolonijā, kas bija Jaunanglijas pirmā kolonija un vēlāk kļuva par Masačūsetsu, bija izveidojušās vairākas pilsētiņas, kurās uz dzīvi apmetās nesen atbraukušie angļu puritāņi. No 1630. līdz 1643. gadam Jaunanglijā no Eiropas ieradās vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēku. Arī Amerikas dienvidu kolonijās apmetās uz dzīvi vairāk nekā 45 tūkstoši cilvēku.

75 gadu laikā, kopš Virdžīnijas kolonijas izveidošanas, radās vēl 12 kolonijas — Ņūhempšīra, Masačūsetsa, Rodailenda, Konektikuta, Ņujorka, Ņūdžersija, Pensilvānija, Delavēra, Mērilenda, Ziemeļkarolīna, Dienvidkarolīna un Džordžija.

Neatkarība un paplašināšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Džona Trambella glezna "Neatkarības deklarācija".

Pēc Septiņgadu kara 18. gadsimta vidū Apvienotā Karaliste no Francijas ieguva Kanādu un Luiziānas austrumu daļu. Pēc kara Lielbritānija valsts kase bija lielos parādos, un tā kā nodokļi pašā Lielbritānijā jau bija augsti, tika nolemts ieviest tiešos nodokļus Amerikas kolonijās. Tas noveda pie koloniju iedzīvotāju neapmierinātības, sākās masu kustība. 1770. gados masu nemieri pārauga Neatkarības karā, kurš ilga no 1775. līdz 1783. gadam. Tā bija pirmā revolūcija Savienotajās Valstīs.

ASV pasludināja savu neatkarību 1776. gada 4. jūlijā, kad tā ar Francijas palīdzību sakāva Lielbritānijas koloniālo armiju. ASV Neatkarības deklarācija kļuva par politisku un filozofisku izaicinājumu Eiropai, jo saturēja fundamentālus apgaismības principus. Tā, atšķirībā no Eiropā dominējošām monarhisma attiecībām, ietvēra Džona Loka līgumattiecību nostādnes, Monteskjē idejas par varas dalīšanu valstī, Žana Žaka Ruso sabiedriskā līguma principus. Te gan saskatāma zināma vēsturiska ironija, jo virkne deklarācijas autoru, tai skaitā Tomass Džefersons un Džordžs Vašingtons, bija vergturi.

ASV sāka veidoties kapitālisma iekārtas elementi. Dienvidu štatos pārsvarā bija lieli pusfeodāli zemes īpašumi — plantācijas, kuras apstrādāja no Āfrikas ievestie vergi.

Pilsoņu karš, industrializācija un imperiālisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Amerikas pilsoņu karš
Getisburgas kauja, Currier and Ives litogrāfija ap 1863. gadu.

Saspīlējums vergu un brīvo valstu vidū aizsāka domstarpības valsts un federālo valdību attiecībās, kā arī spēcīgus konfliktus saistībā ar vergturības izplatīšanos jaunajos štatos jeb valstīs. Abrahams Linkolns, kurš galvenokārt bija pret verdzību noskaņotās Republikāņu partijas kandidāts, 1860. gadā tika ievēlēts par prezidentu. Pirms viņa stāšanās šajā amatā, septiņi vergu štati paziņoja par atšķelšanos — ko federālā valdība uzskatīja par nelegālu rīcību — un izveidoja Amerikas Konfederācijas Valstis ("Confederate States of America"). Ar Konfederācijas biedru uzbrukumu Samteras fortam (Fort Sumter) bija sācies Amerikas pilsoņu karš, un vēl četras vergu valstis pievienojās Konfederācijai. Linkolna Emancipācijas proklamēšana (Emancipation Proclamation) izraisīja verdzības beigas Savienībā. Pēc Savienības uzvaras 1865. gadā, trīs veiktie grozījumi ASV konstitūcijā nodrošināja brīvību gandrīz četriem miljoniem afroamerikāņiem, kuri iepriekš bija vergi,[11] kā arī padarīja viņus par pilsoņiem un piešķīra balsstiesības. Karš un tā iznākums izraisīja būtisku federālās varas palielināšanos.[12]

Imigrantu ierašanās Ņujorkā 1902. gadā.

Pēc kara un Linkolna slepkavības radikālie republikāņi pielietoja Rekonstrukcijas politiku, kas bija vērsta uz Dienvidu štatu reintegrāciju un pārveidošanu, vienlaikus nodrošinot tikko atbrīvoto vergu tiesības. 1876. gada apstrīdēto prezidenta vēlēšanu risinājums, ko panāca 1877. gada kompromiss, noslēdza Rekonstrukciju; Džima Krova (Jim Crow) likumi drīz vien atņēma vēlēšanu tiesības daudziem afroamerikāņiem. Ziemeļu štatos urbanizācija un vēl nebijis imigrantu pieplūdums no Dienvidu un Austrumu Eiropas paātrināja valsts industrializāciju. Imigrācijas vilnis, kas ilga līdz pat 1929. gadam, nodrošināja valsti ar darbaspēku un pārveidoja amerikāņu kultūru. Valsts attīstību veicināja augstu tarifu aizsardzība, nacionālās infrastruktūras veidošana un jauni banku noteikumi. 1867. gadā Savienotās Valstis nopirka no Krievijas Aļasku, un līdz ar to noslēdzās valsts cietzemes paplašināšanās. 1890. gadā slaktiņš pie Vundednī strauta (Wounded Knee Massacre) bija pēdējais bruņotais konflikts ar indiāņiem.

1893. gadā Havaju salās dzīvojoši amerikāņu uzņēmēji gāza Havajas Karalistes vietējo iedzīvotāju monarhiju un 1898. gadā Savienotās Valstis ar varu anektēja Havaju arhipelāgu. Uzvara Spānijas-Amerikas karā tajā pašā gadā parādīja, ka Savienotajām Valstīm piederēja vara pasaules mērogā. Pēc kara ASV ieguva Puertoriko, Guamu un Filipīnas. Filipīnas ieguva neatkarību pusgadsimtu vēlāk; Puertoriko un Guama joprojām atrodas ASV pakļautībā.

Pirmais pasaules karš, Lielā depresija un Otrais pasaules karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: Pirmais pasaules karš, Lielā depresija un Otrais pasaules karš
Izputējusi saimniecība Dienviddakotā the Dust Bowl laikā 1936. gadā.

Pirmā pasaules kara izcelšanās laikā, 1914. gadā, Savienotās Valstis saglabāja neitrālu pozīciju. Vairums amerikāņu juta līdzi britiem un frančiem, tomēr daudzi bija noskaņoti pret iejaukšanos.[13] 1917. gadā Savienotās Valstis pievienojās Antantes valstīm, pavēršot notikumu gaitu pret Centrālajiem Spēkiem. Karam beidzoties ASV Senāts nevēlējās ratificēt un neapstiprināja Versaļas līgumu, kas izveidoja Tautu Savienību. Valsts rīkojās saskaņā ar unilaterālisma politiku, kas robežojās ar izolacionismu.[14] 1920. gadā kustība par sieviešu līdztiesībām guva panākumus ar konstitucionālajiem grozījumiem, kas sievietēm piešķīra balstiesības. Labklājība vētrainajos divdesmitajos gados ("the Roaring Twenties") beidzās ar Volstrītas sabrukumu un bankrotu 1929. gadā, kas izraisīja Lielo depresiju. Pēc Franklina D. Rūzvelta ievēlēšanas prezidenta amatā 1932. gadā atbildes reakcija bija Jaunais kurss ("the New Deal"), kas apvienoja dažāda veida politiku, un palielināja valdības iejaukšanos jeb intervenci ekonomikā. "The Dust Bowl" ("Smilšu katls") 20. gadsimta trīsdesmito gadu vidū noveda nabadzībā daudzas lauksaimniecības un izraisīja jaunu rietumu migrācijas vilni.

D-diena: ASV kareivji izsēžas Normandijas krastos Otrā pasaules kara laikā 1944. gada 6. jūnijā.

Savienotās Valstis arī bija neitrālā pozīcijā Otrā pasaules kara sākuma posmā, kad Nacistiskā Vācija iebruka Polijā un 1939. gada septembrī okupēja to. Savienotās Valstis iesaistījās tikai 1941. gada martā, kad sāka materiāli atbalstīt Antantes valstis saskaņā ar Lendlīzes programmu. 1941. gada 7. decembrī Savienotās Valstis pievienojās Sabiedrotajiem cīņā pret Ass valstīm, kad Japāna negaidīti veica uzbrukumu Pērlhārborai. Iesaistīšanās šajā karā veicināja Amerikas ekonomiku, sekmējot kapitāla ieguldījumus un darbavietu izveidi. Lielāko karojošo valstu vidū Savienotās Valstis bija vienīgā nācija, kas kara dēļ kļuva bagātāka.[15] Sabiedroto valstu konferences Bretonvudsā (Bretton Woods) un Jaltā lika pamatus jaunai starptautisko organizāciju sistēmai, kas nostādīja Savienotās Valstis un Padomju Savienību pasaules notikumu centrā. Pēc uzvaras Eiropā 1945. gadā notika starptautiska konference Sanfrancisko, kuras laikā tika izveidota Apvienoto Nāciju Harta, kura kļuva aktīva pēc kara.[16] Savienotās Valstis radīja pirmos kodolieročus, kurus 1945. gada augustā izmantoja, uzmetot divas bumbas uz Japānas pilsētām Hirosimu un Nagasaki. Tā paša gada 2. septembrī Japāna kapitulēja, un līdz ar to beidzās arī karš.[17]

Aukstais karš un protestu politika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: Aukstais karš un Vjetnamas karš
Martins Luters Kings 1963. gadā runas I Have a Dream laikā

Savienotās Valstis un Padomju Savienība pēc Otrā pasaules kara visiem līdzekļiem tiecās pēc varas. Aukstā kara laikā iezīmējās attiecības starp abām lielvarām, kurās dominēja militārisms, kas saistījās ar Eiropu, NATO un Varšavas paktu. Savienotās Valstis veicināja liberālu demokrātiju un kapitālismu, turpretim Padomju Savienība sekmēja komunismu un centrāli plānotu ekonomiku. Amerikāņu karaspēks cīnījās ar komunistiskās Ķīnas bruņotajiem spēkiem Korejas karā, kas ilga no 1950. līdz 1953. gadam. Antiamerikānisko aktivitāšu komitejas palāta ierosināja vairākas izmeklēšanas pret aizdomīgiem kreiso partiju biedru apsvērumiem; tai pat laikā senators Džozefs Makartijs kļuva par aktīvu antikomunistisko uzskatu paudēju un komunistiski un kreisi noskaņoto amerikāņu vajāšanu galveno iniciatoru.

Pēc tam, kad 1961. gadā Padomju Savienība veica pirmo kosmisko lidojumu ar cilvēku; prezidents Džons Kenedijs izteica vēlmi, lai Savienotās Valstis būtu pirmās, kuras varētu aizvest "cilvēku uz Mēnesi". Tas tika sasniegts 1969. gadā. Kenedijs arī saskārās ar virkni saspīlētu notikumu saistībā ar Padomju bruņoto spēku kodolieročiem Kubā. Tajā pašā laikā Savienotās Valstis piedzīvoja ilgstošu ekonomikas uzplaukumu. Palielinājās pilsoņu tiesību kustību skaits, ko vadīja afroamerikāņi — tādi kā Roza Pārksa un Martins Luters Kings, kas cīnījās pret segregāciju jeb noslāņošanos un diskrimināciju. Pēc Kenedija slepkavības 1963. gadā prezidents Lindons Džonsons pieņēma Pilsoņu Tiesību aktu (1964. gadā) un Aktu par balsstiesībām (1965. gadā). Džonsons un viņa amata pēctecis Ričards Niksons izvērsa karu par pilnvarām Dienvidaustrumuāzijā, kas turpinājās ar neveiksmīgo Vjetnamas karu. Pieauga plaši izplatītā kontrkultūru kustība, kuru sekmēja nostāja pret Vjetnamas karu, tumšādaino nacionālisms un dzimumu revolūcija. Betija Frīdana (Betty Friedan), Glorija Šteinema (Gloria Steinem) un citas vadīja feminisma jauno vilni, kas tiecās pēc sieviešu līdztiesībām un vienlīdzības politiskā, sociālā un ekonomiskā ziņā.

Votergeitas skandāla rezultātā 1974. gadā Niksons kļuva par pirmo ASV prezidentu, kurš izvēlējās atkāpties no amata nevis tikt apsūdzēts valsts noziegumā ar tādiem spriedumiem kā taisnīguma kavēšana un varas ļaunprātīga izmantošana. Viņa vietā par prezidentu kļuva viceprezidents Džeralds Fords. Džimija Kārtera administrācija 1970. gadu beigās iezīmējās ar stagflāciju un Irānas ķīlnieku krīzi. Ronalda Reigana ievēlēšana prezidenta amatā 1980. gadā vēstīja par pozitīvu maiņu Amerikas politikā, kas atainojās būtiskās izmaiņās nodokļu iekasēšanā un izdevumu prioritāšu ziņā. Viņa otrais termiņš šajā amatā izraisīja gan Irānas-Kontra skandālu (Iran-Contra scandal), gan arī nozīmīgu diplomātisko progresu saistībā ar Padomju Savienību. Aukstais karš noslēdzās ar Padomju Savienības sabrukumu.

Mūsdienas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī: 2001. gada 11. septembra uzbrukums ASV
Pasaules tirdzniecības centrs 2001. gada 11. septembra rītā.

Savienotās Valstis saglabāja savas pozīcijas kā lielvara, kad tā un tās sabiedrotās valstis piedalījās 1990. gadu sākumā Apvienoto Nāciju sankcionētā Līča karā prezidenta Džordža H. V. Buša vadībā un 1990. gadu beigās Dienvidslāvijas karos prezidenta Billa Klintona vadībā. No 1991. gada marta līdz 2001. gada martam prezidenta Klintona administrācijas darbības laikā ASV piedzīvoja ilgstošāko izaugsmi ASV vēsturē, kura gan reizē ietvēra spekulāciju burbuļa uzblīšanu (dot-com bubble).[18] 1998. gadā civilā tiesas prāva un seksa skandāls izraisīja Klintona impīčmentu, bet viņš savu amatu saglabāja. 2000. gada ASV prezidenta vēlēšanas noslēdzās ar ASV Augstākās tiesas lēmuma pieņemšanu — Džordžs V. Bušs, Džordža H.V. Buša dēls, kļuva par prezidentu.

2001. gada 11. septembrī al-Qaeda teroristi šokēja pasauli ar uzbrukumu Pasaules tirdzniecības centram Ņujorkā un Pentagonam netālu no Vašingtonas. Tajā tika nogalināti aptuveni trīs tūkstoši cilvēki. Kā atbildes reakciju Buša administrācija uzsāka "Karu pret terorismu". 2001. gada beigās ASV Bruņotie spēki iebruka Afganistānā, gāza talibu valdību un iznīcināja al-Qaeda mācību nometnes. Talibu nemiernieki turpina partizāņu karu. 2002. gadā prezidenta Buša administrācija uz strīdu pamata sāka pieprasīt izmaiņas Irākas pastāvošajā režīmā un valsts iekārtā.[19] NATO atbalsta trūkuma dēļ, vai arī pateicoties skaidri izteiktam Apvienoto Nāciju mandātam par militāru iejaukšanos, prezidents Bušs organizēja Labprātīgo koalīciju ("Coalition of the Willing"); 2003. gadā koalīcijas bruņotie spēki iebruka Irākā, gāžot Irākas diktatoru un bijušo ASV sabiedroto — Sadamu Huseinu. Starptautiskā cilvēktiesību aizstāvības organizācija "Amnesty International" ir apsūdzējusi Savienotās Valstis cilvēktiesību pārkāpumā saistībā ar vajāšanu Karā pret terorismu un Irākas karā.[20]

2005. gadā viesuļvētra "Katrīna" radīja nopietnus postījumus lielākajā daļā ASV dienvidu teritorijās, izpostot Ņūorleānu. 2008. gada 4. novembrī globālās ekonomikas krīzes laikā Baraks Obama tika ievēlēts par ASV prezidentu. Viņš ir pirmais afroamerikānis, kurš ieņem ASV prezidenta amatu.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

ASV centrālās daļas topogrāfiskā karte.

Savienoto Valstu platība ir gandrīz 9,83 miljoni km², bet kontinentālās ASV platība (bez Aļaskas un Havaju salām) ir aptuveni 7,8 miljoni km². Aļaskas platība, kuru no kontinentālās ASV atdala Kanāda, ir aptuveni 1,48 miljoni km², savukārt Havaju salu platība, kuras atrodas Klusā okeāna ziemeļu daļas centrā, ir tikai 16,2 tūkstoši km². Atkarībā no tā, kāda ir Ķīnas platība (ar vai bez Taivānas), ASV ir trešā vai ceturtā lielākā valsts pasaulē pēc platības. Pirmās divas vietas ieņem Krievija un Kanāda.

ASV pārvalda arī teritorijas Karību jūrā (Puertoriko un ASV Virdžīnas) un Klusajā okeānā (Amerikāņu Samoa, Guama un Ziemeļu Marianas Salas).

Savienoto Valstu austrumu krastu apskalo Atlantijas okeāns, rietumu krastu Klusais okeāns, bet dienvidaustrumus apskalo Meksikas līcis. Ziemeļos tā robežojas ar Kanādu, bet dienvidos — ar Meksiku. Savienotajām Valstīm ir jūras robeža arī ar Krievijas Federāciju. Tā iet cauri Beringa šaurumam pie Aļaskas krastiem. Aļaskas ziemeļu krastu apskalo arī Ziemeļu Ledus okeāns.

Reljefs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

ASV teritorijā ir vairāki lieli fiziogrāfiski objekti. Austrumos pie Atlantijas okeāna krastiem atrodas Apalaču kalnu sistēma. Rietumos un dienvidos no tās atrodas zemienes, pa kurām plūst ASV lielākās upes, piemēram, Misisipi un Misūri. Vēl uz rietumiem apvidus pārvēršas līdzenumos un prērijās, kurus sauc par Lielajiem līdzenumiem, bet aiz tiem sākas Klinšu kalni un Kordiljeru kalnu sistēma. Kordiljeru kalnu sistēma aizņem teju vai visus rietumos.

Arī Aļaskā atrodas Kordiljeru kalnu sistēma. Tieši šeit atrodas arī Savienoto Valstu augstākais punkts, tas ir Denali (6193 m). Savukārt Havaju salas ir vulkāniskas salas, kuru augstākais punkts ir 4205 metrus virs jūras līmeņa, tas ir Maunakea.

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tornādo, kas plosas Teksasā.

Savienoto Valstu lielā izmēra dēļ valstī ir praktiski ļoti plaša spektra klimats. Lielākā daļa no valsts atrodas mērenajā joslā, bet Havajas, Floridas dienvidu daļa atrodas tropu joslā, savukārt Aļaska atrodas artiskajā joslā. No Lielo līdzenumu 100. meridiānas uz rietumiem ir sastopami arī pustuksneši.

ASV klimatu spēcīgi ietekmē gaisa masas, kas nāk no Klusā okeāna ziemeļu daļas. Savukārt ASV dienvidu štatus regulāri apdraud viesuļvētras jeb orkāni. 2005. gadā viena no tām, viesuļvētra "Katrīna", nopostīja Ņūorleānu, savukārt ASV vidienē regulāri plosās tornādo.

Zemākā gaisa temperatūra ir reģistrēta Aļaskā. Tā sasniedza −62 °C.[21] Savukārt augstākā temperatūra ir reģistrēta Nāves ielejā, Kalifornijā, kur termometra stabiņš sasniedza +56,7 °C atzīmi.[22] Šī temperatūra ir par grādu zemāka nekā ir reģistrēta augstākā temperatūra pasaulē.

Administratīvais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: ASV administratīvais iedalījums

Amerikas Savienotās Valstis ir federāla savienība, kas administratīvi tiek iedalīta 50 štatos. Sākotnēji pastāvošie trīspadsmit štati bija trīspadsmit koloniju pēcteči, kuri pretojās britu likumiem. Lielākā daļa pārējo štatu tika pievienoti no teritorijām, kuras tika iegūtas kara laikā vai arī tās iegādājās ASV valdība. Kā daži izņēmumi ir Vērmonta, Teksasa un Havajas: katrs no šiem štatiem bija neatkarīga republika pirms tie pievienojās valstu savienībai. Vēl citi izņēmumi ir tie štati, kuras veidojuši sākotnējo trīspadsmit štatu teritorijā dzīvojošie. Savienoto Valstu vēstures pašā sākumā trīs štati tika šādi izveidoti: Kentuki no Virdžīnijas; Tenesī no Ziemeļkarolīnas; Meina no Masačūsetsas. Amerikas pilsoņu kara laikā Ziemeļvirdžīnija atdalījās no Virdžīnijas. Visjaunākais štats — Havajas — ieguva štata statusu 1959. gada 21. augustā. Štatiem nav tiesību atdalīties no savienības.

Štati kopā veido liela mēroga ASV zemes masu; divas vēl citas teritorijas, kas uzskatāmas par neatņemamu ASV valsts daļu ir Kolumbijas apgabals, federālais apgabals, kur atrodas galvaspilsēta Vašingtona; un Palmiras atols (Palmyra Atoll), kas ir neapdzīvota, bet ietilpst valsts teritorijā Klusajā okeānā un atrodas Klusajā Okeānā. Savienotajām Valstīm pieder arī piecas lielas aizjūras teritorijas: Puertoriko un ASV Virdžīnas Karību jūrā; un Amerikāņu Samoa, Guama un Ziemeļu Marianu Salas Klusajā okeānā. Šajās visās iepriekš minētajās teritorijās dzimušiem ir ASV pilsonība (izņemot tikai Amerikāņu Samoa teritorijā dzimušos).

Nacionālie parki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

ASV daba ir ļoti dažāda, tādēļ valstī ir daudzas aizsargājamas dabas teritorijas. Vecākais dabas parks ne tikai ASV, bet arī pasaulē, ir Jeloustonas nacionālais parks. Tas tika nodibināts jau 1872. gadā. Pašlaik ASV ir 35 nacionālie parki. Tās ir plašas teritorijas, kurās ir gan vietas, kur apmeklētājus neielaiž, gan arī speciāli tūristiem iekārtotas vietas. Visvairāk apmeklētais ir Greitsmokimauntinsu nacionālais parks Dienvidapalačos, ko gadā apskata 9 miljoni tūristu. Valsts rietumdaļā pazīstamākie ir Jeloustonas geizeru parks, Lielais Kolorādo kanjons, kā arī josemitu ieleja.

Valdība un vēlēšanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

ASV Kapitolijs - ASV Kongresa darba vieta.

Savienotās Valstis ir pasaulē vecākā joprojām eksistējošā federācija. Tā ir konstitucionāla republika, "kurā vairākuma likumi nosaka minoritāšu tiesības, kas tiek aizsargātas ar likumu."[23] Tā būtībā ir veidota kā reprezentatīvā demokrātija, lai gan ASV pilsoņi, kuri dzīvo šīs valsts teritorijās netiek pielaisti pie balsošanas federālo amatpersonu vēlēšanās.[24] Valdības darbību regulē pilnvaru nodalīšana, ko paredz ASV konstitūcija, kas kalpo par valsts galveno juridisko dokumentu. Amerikāņu federālajā sistēmā pastāv trīs līmeņu valdība — federālā, valsts un vietējā; vietējās valdības pienākumi tiek vispārēji iedalīti starp apgabalu valdību un pašvaldībām. Gandrīz visos gadījumos izpildvaras un likumdošanas amatpersonas tiek ievēlētas pēc apgabala pilsoņu balsu vairākuma. Nepastāv proporcionālā pārstāvniecība federālā līmenī, un tas ir ļoti rets gadījums arī zemākos valdības līmeņos. Federālās un valsts juridiskās un ministru kabineta amatpersonas parasti ieceļ izpildvara un apstiprina likumdevēja vara, lai gan daži valsts tiesneši un amatpersonas tiek ieceltas pēc tautas balsojuma.

Baltā nama dienvidu fasāde - ASV prezidenta darba vieta.

Federālā valdība sastāv no trim nozarēm:

ASV Augstākās tiesas ēkas rietumu ieeja.

Pārstāvju palāta ietver 435 biedrus, no kuriem ikviens pārstāv kongresa apgabalu termiņā uz diviem gadiem. Pārstāvju palātas amati ir proporcionāli iedalīti starp štatiem vadoties pēc iedzīvotāju skaita katros desmit gados. Tā, piemēram, pēc 2000. gadā veiktās tautas skaitīšanas, septiņiem štatiem pieder kā minimums vismaz viens pārstāvis, turpretim Kalifornijai, kas ir vislielākais štats pēc iedzīvotāju skaita, pieder piecdesmit trīs amata vietas. Senātā ir 100 biedri, kurā katru štatu pārstāv divi senatori, kas vairumā gadījumu tiek ievēlēti uz sešu gadu termiņu; viena trešdaļa no Senāta amata posteņiem tiek ievēlēti katru otro gadu. Prezidents tiek ievēlēts uz četru gadu termiņu un var tikt ievēlēts amatā ne vairāk kā divos termiņos. Prezidentu neievēl pēc tiešā balsojuma, bet gan pēc netiešās vēlēšanu kolēģijas sistēmas, kurā izšķirošās balsis sadala štati. Augstākajā tiesā, ko vada Galvenais Savienoto Valstu tiesnesis, ir deviņi biedri, kas atrodas šajos amatos uz mūžu. Valstu jeb štatu valdības ir veidotas pēc aptuveni līdzīga parauga; Nebraskas štatam vienīgajam ir vienkameras likumdošanas vara. Katra štata gubernatori tiek ievēlēti tiešā veidā.

Visi likumi un procedūras gan štatos, gan federālajās valdībās ir priekšmets, kuru nepieciešams pārskatīt, un jebkurš likums, kas nav spēkā ar konstitūciju, ir atceļams. Konstitūcijas oriģinālteksts paredz federālās valdības struktūru un pienākumus, kā arī tās saikni ar katru štatu individuāli. Konstitūcijas pirmais pants aizsargā tiesības izmantot habeas corpus principu, kas saistīts ar aizsardzību pret iespējami nelikumīgu apcietinājumu (ieslodzītajiem nodrošina tiesības apstrīdēt viņu aizturēšanu, kas uzliek pienākumu varas iestādēm pierādīt aizturēšanas pamatotību), bet trešais pants garantē tiesības uz tiesas procesu un likumīgu iztiesāšanu visās krimināllietās. Ja Konstitūcijā tiek veikti grozījumi, tiem jāgūst atbalsts vismaz no trīs ceturtdaļām štatu. Konstitūcijā ir veikti grozījumi divdesmit septiņas reizes; pirmie desmit grozījumi, kas sastādīja Tiesību hartu, un Četrpadsmitais Konstitūcijas grozījums paredz galveno pamatu amerikāņu individuālajām tiesībām.

Partijas, ideoloģija un politika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baraks Obama - pirmais afroamerikāņu izcelsmes ASV prezidents.

Lielākajā daļā savas vēstures Savienoto Valstu darbība bijusi saskaņā ar divu partiju sistēmu. Vēlētiem amatiem visos līmeņos štata administrētās primārās vēlēšanās tiek izvēlēti galvenie partiju kandidāti, kas piedalīsies turpmākajās vispārējās vēlēšanās. Kopš 1856. gada vispārējām vēlēšanām galvenās partijas ir bijušas Demokrātiskā partija (the Democratic Party), kura dibināta 1824. gadā, un Republikāniskā partija (the Republican Party), kura dibināta 1854. gadā. Kopš Pilsoņu kara laikiem tikai viena trešās partijas prezidenta kandidāts — bijušais prezidents Teodors Rūzvelts, kurš darbojās kā Progresa aizstāvis jeb Progresists 1912. gadā — ir ieguvis 20% tautas balsošanā.

Amerikāņu politiskajā kultūrā Republikāņu partija tiek uzskatīta par centrāli labējo jeb "konservatīvo" partiju, savukārt Demokrātu partija uzskatāma par centrāli kreiso jeb "liberālo" partiju. Ziemeļaustrumu un Rietumu krasta štati, kā arī daži no Lielo ezeru štatiem, kuri tiek dēvēti arī par "zilajiem štatiem" (blue states), ir relatīvi liberāli. Tā sauktie "sarkanie štati" (red states) ASV dienvidos un lielākā daļa Lielā līdzenuma un Klinšu kalnu štati ir relatīvi konservatīvi.

2008. gada vēlēšanās prezidenta amatu ieguva demokrāts Baraks Obama, kurš ir 44. prezidents ASV un pirmais afroamerikānis, kurš ievēlēts šajā amatā. Visi iepriekšējie prezidenti bijuši tikai eiropiešu izcelsmes pārstāvji. 2008. gada prezidenta vēlēšanas arī parādīja, ka Demokrātu partija nostiprina savu ietekmi un kontroli gan Pārstāvju palātā, gan Senātā. 111. Savienoto Valstu Kongresā Senāts ietvēra 57 demokrātus, divus neatkarīgos pārstāvjus, kuri slēgtā pirmsvēlēšanu kampaņā piedalījās kopā ar demokrātiem, un 40 republikāņi (tiek diskutēts par vēl vienu amata posteni); Pārstāvju palāta ietver 256 demokrātus un 178 republikāņus (viens amata postenis ir vakants).

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bijušais ASV prezidents Džordžs V. Bušs un Krievijas prezidents Vladimirs Putins 33. G8 samnita laikā 2007. gadā.

Savienotajām Valstīm pieder globāla ietekme ekonomikas, politikas un militārā jomā. ASV ir pastāvīgs biedrs Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Drošības Padomē, un Ņujorkā atrodas ANO galvenā mītne jeb centrālā pārvalde. Gandrīz visām valstīm ir savas vēstniecības, kuras atrodas Vašingtonā, kā arī daudzi konsulāti visā valsts teritorijā. Turklāt gandrīz visas nācijas uzņem savās valstīs amerikāņu diplomātiskās pārstāvniecības. Tomēr Kubai, Irānai, Ziemeļkorejai, Butānai, Sudānai un Ķīnas Republikai (Taivānai) nepastāv oficiālas diplomātiskas attiecības ar Savienotajām Valstīm.

Savienotajā Valstīm ir īpašas attiecības ar Apvienoto Karalisti, kā arī spēcīga saikne ar Austrāliju, Jaunzēlandi, Japānu, Izraēlu un citām NATO dalībvalstīm. Savienotās Valstis cieši sadarbojas arī ar kaimiņvalstīm, kas atrodas Amerikas valstu organizācijā (AVO) ("Organization of American States", OAS), kā arī ar valstīm, ar kurām noslēgti līgumi par brīvo tirdzniecību kā, piemēram, trīspusīgais Ziemeļamerikas Brīvās tirdzniecības līgums ("North American Free Trade Agreement", NAFTA) ar Kanādu un Meksiku. 2005. gadā Savienotās Valstis ieguldīja $27 miljardus oficiālās attīstības atbalstam, kas bija vairāk kā jebkur citur pasaulē. Tomēr, kas attiecas uz valsts bruto ienākuma daļu (GNI — gross national income), ASV ar 0,22% devumu ierindojās divdesmitajā vietā divdesmit divu donorvalstu vidū, tas ir, valstu vidū, kas sniedz ekonomisku palīdzību. Nevalstiskie jeb ar valdību nesaistītie avoti kā, piemēram, privāti dibināti uzņēmumi, korporācijas jeb akciju sabiedrības, izglītības un reliģiskās iestādes šim mērķim ziedoja $96 miljardus. Kopējā summa — $123 miljardi — arīdzan ir lielāka nekā jebkur citur pasaulē un septītajā vietā pēc valsts bruto ienākuma procentuālās attiecības.[25]

Pēc PSRS sabrukuma ASV kļuva par vienīgo globāla mēroga lielvalsti pasaulē, nenoliedzamu līderi ekonomiskajā, politiskajā un militārajā ziņā. Ārpolitikā uzsāka aktīvu t.s. karsto punktu nomierināšanas stratēģiju, Rietumu demokrātijām naidīgu politisku režīmu iegrožošanu vai pat likvidēšanu t.s. trešās pasaules valstīs un bijušajās PSRS satelītvalstīs.

Lielākās problēmas ir reālpolitikas rīcības saskaņošana ar starptautiskajām tiesībām, un saskaršanās ar kardināli jaunu problēmu: politisko terorismu, kas vērsts konkrēti pret ASV un to sabiedroto īstenoto politiku, piemēram, 2001. gada 11. septembra uzbrukums, kurā vaino teroristu organizāciju al-Qaeda.

Bruņotie spēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

ASV lidmašīnu bāzes kuģis USS Abraham Lincoln.

Prezidentam pieder nācijas bruņoto spēku virspavēlnieka tituls, un tieši prezidents ieceļ šo bruņoto spēku vadītājus, kā arī aizsardzības ministru (secretary of defence) un apvienotā militārā štāba priekšniekus jeb vadītājus (Joint Chiefs of the Staff). Savienoto Valstu aizsardzības departaments pārvalda bruņotos spēkus, tai skaitā armiju, jūras kara floti, jūras kājniekus un gaisa karaspēkus. ASV krasta apsardzi miera laikos vada Dzimtenes drošības departaments (Department of Homeland Security), bet kara laikā — Jūras kara flotes departaments (Department of the Navy). 2005. gadā militārajā nozarē ASV aktīvā dienestā bija nodarbināti 1,38 miljoni darbinieku[26], kā arī ir vairāki simti tūkstoši gan Militārajās rezervēs, gan Nacionālajā gvardē (National Guard); kopumā iesaistīti vairāk nekā 2,3 miljoni cilvēku. Arī Aizsardzības departamentā kopumā nodarbināti gandrīz 700 000 civilpersonu, neskaitot darba izpildītājus. Militārais dienests ASV ir brīvprātīgs, taču karaklausība, tas ir, obligātais militārais dienests iespējams karalaikā ar Obligātā kara dienesta sistēmas starpniecību (Selective Service System). Amerikas bruņotie spēki var tikt strauji izvietoti ar gaisa spēku lielās flotes palīdzību, kas sastāv no lidaparātu transporta un gaisa tankeriem degvielas krājumu papildināšanai, kā arī, izmantojot Jūras kara floti ar vienpadsmit aktīviem aviācijas bāzeskuģiem, Jūras flotes ekspedīcijas vienības gan Atlantijas, gan Klusā okeāna kara flotēs. Ārpus Savienoto Valstu robežām ASV militāri spēki ir izvietoti 770 bāzēs un iestādēs ikvienā kontinentā izņemot Antarktīdu.[27] ASV globālās militārās klātbūtnes (ar savu karaspēku citu valstu teritorijās) pakāpe ir iedvesmojusi dažus zinātniekus un izglītotās personas raksturot Savienotās Valstis kā "(militāro) bāzu impēriju" ("empire of bases").[28]

Kopējie ASV militārie izdevumi 2006. gadā veidoja $528 miljardus, kas bija 46% no pasaules jeb globālo izdevumu apjoma un pārsniedza pārējo turpmāko četrpadsmit lielāko nacionālo militāro izdevumu kopskaitu. (Analoģiski runājot par pirktspējas paritāti, tas bija vairāk nekā turpmākie seši pirktspējas nacionālie izdevumi kopā). Iedzīvotāju vidējie izdevumi $1,756 dolāru apmērā bija aptuveni desmit reizes vairāk nekā šāds vidējais rādītājs pasaulē.[29] Runājot par IKP 4,06% apmērā ASV militārie izdevumi ierindojas 27. vietā starp 172 nācijām.[30] Ierosinātais Aizsardzības departamenta budžets 2009. gadam — t.i., $515,4 miljardi dolāru — ir pieaugums par 7% pēc 2008. gada un gandrīz 74% pieaugums pēc 2001. gada.[31] Ir aprēķināts, ka Irākas karš Savienotajām Valstīm izmaksājis $2,7 triljonus dolāru.[32] Uz 2009. gada 3. maiju, Savienotās Valstis ir zaudējušas 4 284 karā kritušos un vairāk nekā 31 000 karavīru ir tikuši ievainoti.[33]

Tautsaimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ekonomiskie rādītāji
Bezdarbs 8,9%2009. gada aprīlī[34]
IKP pieaugums −5,7%2009. gada 1. ceturksnī [1,1%2008. gadā][35]
Inflācija −0,7%no 2008. gada aprīļa līdz 2009. gada aprīlim[36]
Valsts budžets $11,383 triljoni2009. gadā 2. jūnijā[37]
Nabadzība 12,5%2007. gadā[38]

Savienotajās Valstīs ir jaukta kapitālistiskā ekonomika, ko sekmē bagātīgi dabas resursi, labi attīstīta infrastruktūra un augsts produktivitātes līmenis.[39] Saskaņā ar Starptautiskā Valūtas fonda sniegto informāciju, ASV iekšzemes kopprodukts (IKP) 14,3 triljonu apmērā veido 23% no pasaules kopējā bruto produkta — tirgus valūtas kursu līmeņos — un gandrīz 21% no kopējā pasaules bruto produkta — pirktspējas paritātes līmenī.[4] Kā lielākais nacionālais IKP līmenis pasaulē tas bija par 4% mazāk nekā Eiropas Savienības kopējais IKP pirktspējas paritātes līmenī 2007. gadā.[40] ASV ierindojas septiņpadsmitajā vietā pasaulē pēc IKP nominālvērtības uz vienu cilvēku un sestajā vietā pēc IKP uz vienu cilvēku pēc pirktspējas paritātes.[4] Savienotās Valstis ir lielākais preču importētājs un trešais lielākais eksportētājs pasaulē, lai gan eksporta līmenis uz vienu cilvēku ir relatīvi zems. ASV galvenie tirdzniecības partneri ir Kanāda, Ķīna, Meksika, Japāna un Vācija.[41] Eksporta pamatpreces ir elektroierīces, tai pat laikā transportlīdzekļi ir ASV galvenie importa produkti.[42] Globālās konkurētspējas pārskatā (Global Competitiveness Report) Savienotās Valstis atrodas vispārēji valstu sarakstu augšējās pozīcijās.[43] Pēc paplašināšanas un attīstības perioda, kas ilga tikai sešus gadus, ASV kopš 2007. gada decembra atrodas ekonomikas recesijas jeb ekonomikas lejupslīdes fāzē.[44]

Ņujorkas fondu birža Volstrītā.

Ir aprēķināts, ka 2009. gadā privātais sektors veido 55,3% no ASV ekonomikas, un federālo valdību darbība veido 24,1%, bet valsts un vietējās pašvaldības darbības (ieskaitot pārvedumus federālajā līmenī) — atlikušos 20,6%.[45] ASV ekonomika ir postindustriāla, kurā apkalpojošā jeb pakalpojumu nozare veido 67,8% IKP.[46] Uzņēmējdarbības jeb biznesa ieņēmumu ziņā vadošās uzņēmējdarbības nozares ir vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība; neto ienākumu ziņā vadošās ir finanšu un apdrošināšanas nozares.[47] Savienotās Valstis joprojām ir un paliek industriāla vara, kurā vadošā ražošanas joma ir ķīmiskie produkti.[48] Savienotās Valstis ir trešā lielākā naftas ražotājvalsts pasaulē un arīdzan lielākā naftas importētāja.[49] ASV ir pasaulē galvenā elektroenerģijas un atomenerģijas, kā arī šķidrās dabasgāzes, sēra, fosfātu un sāļu ražotāja. Lai arī lauksaimniecības nozare veido tikai nepilnu 1% no IKP,[46] Savienotās Valstis ir pasaulē lielākā kukurūzas[50] un sojas pupiņu ražotāja.[51] Ņujorkas fondu birža (the New York Stock Exchange) ir pasaulē lielākā birža pēc dolāru apgrozījuma.[52] "Coca-Cola" un "McDonald's" ir divi visatpazīstamākie zīmoli pasaulē.[53]

2005. gadā 155 miljoni personas bija nodarbinātas, saņemot zināmus ienākumus, un 80% šo cilvēku strādāja pilna laika štata amatos.[54] Vairākums personu, t.i. 79%, bija nodarbināti apkalpojošā jeb pakalpojumu nozarē.[55] Veselības aprūpe un sociālā palīdzība ir vadošās nozares populācijas nodarbinātībā, kurās strādā aptuveni 15,5 miljoni cilvēku.[56] Apmēram 12% strādnieku un darbinieku ir iekļauti dažādās apvienībās un biedrībās, salīdzinot ar 30% Rietumeiropā.[57] Pasaules Banka ierindo Savienotās Valstis pirmajā vietā pēc darbinieku un strādājošo pieņemšanas un atlaišanas.[58] Laikā no 1973. līdz 2003. gadam vidusmēra amerikānieša darba stundas ir pieaugušas līdz 199 stundām gadā.[59] Daļēji šī iemesla dēļ Amerikas Savienotās Valstis joprojām saglabā augstākos darba ražīguma rādītājus pasaulē. Tomēr Savienotās Valstis vairs nav tādā vadošajā pozīcijā vienas stundas darba ražīguma ziņā kā tā bija 1950. gados līdz 1990. gadu sākumam; strādājošie jeb darbinieki Norvēģijā, Francijā, Beļģijā un Luksemburgā šobrīd uzrāda daudz produktīvāku darbu vienas stundas vienībās.[60] Salīdzinot ar Eiropu, ASV mantas jeb īpašuma nodokļa un uzņēmumu ienākuma nodokļa likme ir kopumā augstāka, bet ar darbaspēku saistītās, it īpaši patēriņa nodokļu likmes ir zemākas.[61]

Ienākumi un tautas attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilvēki, kuri palikuši bez mājām, padara nabadzību ASV arvien redzamāku.

Saskaņā ar ASV Statistikas Biroja (United States Census Bureau) datiem, vidējie saimniecības ienākumi pirms nodokļu nomaksas 2007. gadā veidoja $50 233 dolārus. Šādi vidējie ienākumi Mērilendā veidoja $68 080 dolārus, bet Misisipi štatā tie bija $36 338 dolāri.[38] Izmantojot pirktspējas paritātes valūtas kursus, vispārējie vidējie rādītāji ir līdzīgi tiem, kas raksturīgi attīstīto nāciju vispārtikušākajām ļaužu šķirām. Pēc straujas pazemināšanās 20. gadsimta vidū nabadzības līmenis atrodas nemainīgā līmenī kopš 1970. gadu sākuma, un aptuveni 11—15% amerikāņu ik gadu atrodas zem nabadzības līmeņa, savukārt 58,5% cilvēku pavada vismaz gadu nabadzībā, būdami vecumā no 25 līdz 75 gadiem.[62][63] 2007. gadā 37,3 miljoni amerikāņu dzīvoja nabadzībā.[38] Šobrīd ASV labklājības stāvoklis ir viens no visstingrākajiem visā pasaulē, kas samazina gan relatīvo nabadzību, gan absolūto nabadzības līmeni krietni mazāk nekā vidēji tas tiek darīts bagātajās valstīs.[64][65] Kamēr amerikāņu labklājības līmenis veiksmīgi ļauj samazināt nabadzību gados vecāko cilvēku vidū,[66] jaunatne un gados jaunāki cilvēki saņem tikai relatīvi nelielu palīdzību.[67] 2007. gadā UNICEF (Apvienoto Nāciju Starptautiskā bērnu fonda) veiktais pētījums par bērnu labklājību divdesmit vienā industrializētā valstī ierindoja Savienotās Valstis pirmpēdējā vietā.[68]

Neskatoties uz produktivitātes strauju pieaugumu, kā arī zemu bezdarba un inflācijas līmeni, ienākumu peļņa kopš 1980. gada ir bijusi daudz palēlinātāka nekā iepriekšējās desmitgadēs; ienākumu palielināšanās ir vairs ne tik plaši izplatīta iezīme, bez tam to pavada palielināts ekonomiskā nedrošības situācija. Laika posmā no 1947. līdz 1979. gadam patiesais vidusmēra ienākumu līmenis palielinājās par 80% visās ļaužu šķirās — nabadzīgāko amerikāņu ienākumi pieauga pat straujāk nekā bagāto ienākumi.[69][70] Vidusmēra saimniecības ienākumi visu ļaužu šķiru gadījumos ir auguši kopš 1980. gada,[71] lielākoties pateicoties tam, ka vairāk saimniecību pelnīja divējādi, kā arī dzimuma nevienlīdzība tika izskausta, darba stundas tika pagarinātas, bet attīstība un izaugsme ir bijusi lēnīgāka un lielā mērā bija vērsta tikai uz pašu „augšgalu” jeb virsotni.[64][69][72] Tādējādi ienākumu daļa pašā augšgalā bija 1%—21,8% no kopējā ziņotā ienākumu daudzuma 2005. gadā, un kopš 1980. gada šī ienākumu procentuālā likme ir vairāk nekā dubultīgi palielinājusies,[73] kas Savienotās Valstis padara par valsti ar lielāko ienākumu nevienlīdzību attīstīto nāciju vidū.[64][74] 1% ienākumu nodrošina 27,6% visu veidu federālo nodokļu ieņēmumus; 10% — 54,7% federālo nodokļu ieņēmumus.[75] Labums, kas tiek gūts no ienākumiem, tiek lielā mērā koncentrēts: bagātākie 10% cilvēku no pieaugušo iedzīvotāju vidus pieder 69,8% no valsts saimniecības bagātības, kas ir otra lielākā šāda daļa attīstīto nāciju vidū.[76] 1% personu pieder 33,4% no valsts neto bagātības.[77]

Transports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

ASV starpštatu ceļu sistēma.

Kas attiecas uz 2003. gadu, uz 1 000 amerikāņiem bija 759 automašīnas, salīdzinot ar nākamā gada rādītājiem Eiropas Savienībā, kur uz 1 000 iedzīvotājiem bija tikai 472 automašīnas.[78] Aptuveni 40% no personīgajiem transportlīdzekļiem ir busiņi, sporta mašīnas un vieglās kravas automašīnas.[79] Vidusmēra pieaugušais amerikānis (uzskaitot visus — gan tos, kuri paši vada un nevada automašīnas) katru dienu ceļā pavada 55 minūtes, nobraucot 47 kilometrus.[80] ASV starppilsētu pasažieru dzelzceļa sistēma ir relatīvi vāja.[81] Tikai 9% no kopējiem braucieniem, kas tiek mērot ceļā uz/no darbu, ASV tiek pavadīti masu jeb sabiedriskajos transportos, salīdzinot ar Eiropu, kur tie ir 38,8%.[82] Velosipēdi tiek lietoti minimāli, ievērojami mazāk nekā Eiropā.[83] Civilās aviācijas industrija ir pilnībā privatizēta, tomēr vairums lielāko lidostu pieder valstij. Piecas pasaulē lielākās aviolīnijas pēc pārvadāto pasažieru skaita ir amerikāņu: pirmajā vietā ierindojas lidsabiedrība "American Airlines".[84] No pasaules trīsdesmit visnodarbinātākajām un visrosīgākajām pasažieru lidostām sešpadsmit atrodas Savienotajās Valstīs, ieskaitot šī saraksta pašā augšgalā esošo un vadošo Atlantas Starptautisko lidostu "Hartsfield-Jackson Atlanta International Airport (ATL)".[85]

Enerģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Savienoto Valstu enerģijas tirgus apjoms ir 29 000 teravatstundas elektroenerģijas gadā. Enerģijas patēriņš uz vienu cilvēku ir ekvivalents 7,8 tonnas naftas patēriņam gadā, salīdzinot, piemēram, ar Vāciju, kur tas ir 4,2 tonnas, bet toties Kanādā šis lielums sasniedz 8,3 tonnas. 2005. gadā 40% no šīs enerģijas tika iegūtas no naftas, 23% no akmeņoglēm un 22% no dabasgāzes. Atlikušo procentuālā daļu apgādāja ar atomenerģijas un atjaunojamās enerģijas resursu palīdzību.[86] Savienotās Valstis ir lielākais naftas patērētājs pasaulē.[87] Desmitgadēm ilgi atomenerģijai bijusi relatīvi ierobežota loma salīdzinot ar daudzām citām attīstītām valstīm. 2007. gadā tika aizpildīti vairāki pieteikumi jaunām atomelektrostacijām.[88]

Demogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Etnisko grupu sadalījums ASV teritorijā.

Tiek uzskatīts, ka Savienoto Valstu populācija jeb iedzīvotāju kopskaits pēc ASV Statistikas biroja datiem ir 306 507 000 iedzīvotāji,[89] ieskaitot aplēses par 11,2 miljoniem nelegālo imigrantu.[90] Savienotās Valstis ir trešā visapdzīvotākā valsts pasaulē pēc Ķīnas un Indijas. ASV populācijas pieauguma līmenis ir 0,89%,[55] salīdzinājumā ar 0,16% Eiropas Savienībā.[91] Dzimstības līmenis ASV ir 14,16% uz 1000 iedzīvotājiem, kas ir 30% zem vidējā rādītāja pasaulē un vairāk nekā jebkurā Eiropas valstī, izņemot Albāniju un Īriju.[92] 2008. finanšu gadā 1,1 miljonam imigrantu tika piešķirta likumīga dzīvesvieta.[93] Meksika ir bijusi galvenais jaunu rezidentu jeb iedzīvotāju avots vairāk nekā divas desmitgades; kopš 1998. gada Ķīna, Indija un Filipīnas ir bijušas valstu pirmajā četriniekā, no kurām ik gadu uz ASV dodas visvairāk imigrantu.[94] Savienotās Valstis ir vienīgā industrializētā nācija, kurā joprojām tiek paredzēts liels populācijas pieaugums.[95]

Savienoto Valstu populācija ir ļoti dažāda — trīsdesmit viena izcelsmju grupās ir vairāk nekā miljons biedru.[96] Baltādainie amerikāņi ir lielākā rasu grupa, kas blakus vācu amerikāņiem, īru amerikāņiem un angļu amerikāņiem veido trīs no ASV četrām lielākajām iedzīvotāju izcelsmju grupām.[96] Afroamerikāņi ir nācijas lielākā rasu minoritāte un trešā lielākā no izcelsmju grupām.[96][97] Āzijas amerikāņi ir ASV valsts otra lielākā rasu minoritāte; divas lielākās Āzijas amerikāņu izcelsmju grupas ir ķīnieši un filipīnieši.[96] 2007. gadā ASV populācija ietvēra pēc aprēķiniem 4,5 miljonus cilvēku ar Amerikas indiāņu vai Aļaskas vietējās izcelsmes iedzīvotāju (2,9 miljoni tikai šādas izcelsmes iedzīvotāju) un vairāk nekā 1 miljons dažu vietējo havajiešu vai Klusā Okeāna salu izcelsmes iedzīvotāji (0,5 miljoni).[97][98]

Spāņu un latīņamerikāņu populācijas pieaugums ir galvenā iedzīvotāju procesu jeb demogrāfijas ievirze. 45,4 miljoni spāņu amerikāņu izcelsmes iedzīvotāju tiek identificēti kā ar atšķirīgu "etniskumu" saskaņā ar Statistikas jeb tautas skaitīšanas biroju (Census Bureau); 64% spāņu amerikāņu ir meksikāņu izcelsmes.[99] Laikā no 2000. līdz 2007. gadam, valsts spāņu populācija pieauga par 27%, tai pat laikā ne-spāniskas izcelsmes populācija palielinājās tikai par 3,6%.[97] Lielākā daļa no šī pieauguma ir imigrācijas dēļ; kas attiecas uz 2007. gadu, 12,4% ASV iedzīvotāju bija ārvalstīs dzimušie, no kuriem 54% bija dzimuši un nākuši no Latīņamerikas.[100] Dzimstība arī ir viens no noteicošajiem faktoriem; vidusmēra spāņu izcelsmes sieviete savas dzīves laikā pasaulē laiž trīs bērnus. Salīdzinājums ir dzimstības līmenis ne-spāniskas izcelsmes tumšādaino sieviešu vidū ir 2,2% un ne-spāniskas izcelsmes balto sieviešu vidū — 1,8% (zem 2,1% līmeņa).[95] Minoritātes (kā definēts pēc ASV Statistikas biroja datiem, vēl bez ne-spāniskas izcelsmes un vairāku rasu baltādainajiem cilvēkiem) veido 34% no populācijas; tiek prognozēts, ka šie cilvēki būs ASV minoritāte līdz 2024. gadam.[101]

Aptuveni 79% amerikāņu dzīvo pilsētas teritorijās (saskaņā ar Statistikas jeb tautas skaitīšanas biroja datiem šādas teritorijas ietver arī piepilsētas); aptuveni puse no šiem iedzīvotājiem mājo pilsētās, kurās iedzīvotāju skaits pārsniedz 50 000.[102] 2006. gadā 254 šādās pievienotās vietās bija vairāk nekā 100 000, deviņas pilsētās bija vairāk nekā 1 miljons iedzīvotāju, un četrās pasaules mēroga pilsētās populācija pārsniedza 2 miljonus (Ņujorkā, Losandželosā, Čikāgā un Hjūstonā).[103] ASV ir piecdesmit metropolītas jeb galvaspilsētu teritorijas, kurās populācijas līmenis ir lielāks par 1 miljonu.[104] No piecdesmit metropolītu teritorijām, kas visstraujāk attīstās, divdesmit trīs atrodas ASV rietumos un divdesmit piecas — dienvidos. Atlantas, Dalasas, Hjūstonas, Fīniksas un Kalifornijas salu impērijas metropolītu teritorijas visas ir palielinājušās par vairāk nekā trīs ceturtdaļām miljona iedzīvotāju laika posmā no 2000. līdz 2006. gadam.[105]

Lielākās ASV pilsētas
Vieta Pilsēta Štats Iedz.[106][107] Vieta pēc metropoles Metropoles iedz.[108] Reģions[109]

Ņujorka
Ņujorka
Losandželosa
Losandželosa
1 Ņujorka Ņujorka 8 250 567 1 18 818 536 Ziemeļaustrumi
2 Losandželosa Kalifornija 3 849 378 2 12 950 129 Rietumi
3 Čikāga Ilinoisa 2 833 321 3 9 505 748 Vidējie rietumi
4 Hjūstona Teksasa 2 169 248 6 5 539 949 Dienvidi
5 Fīniksa Arizona 1 512 986 13 4 039 182 Rietumi
6 Filadelfija Pensilvānija 1 448 394 5 5 826 742 Ziemeļaustrumi
7 Sanantonio Teksasa 1 296 682 29 1 942 217 Dienvidi
8 Sandjego Kalifornija 1 256 951 17 2 941 454 Rietumi
9 Dalasa Teksasa 1 232 940 4 6 003 967 Dienvidi
10 Sanhosē Kalifornija 929 936 30 1 787 123 Rietumi
2006. gada ASV tautas skaitīšanas biroja dati

Zinātne un tehnoloģijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Astronoms Edvins ("Bazs") Oldrins uz Mēness virsmas 1969. gadā.

Savienotās Valstis ir bijis līderis zinātnisko pētījumu un tehnoloģisko inovāciju ziņā kopš 19. gadsimta beigām. 1876. gadā Aleksandrs Greiems Bells saņēma pirmo ASV patentu telefonam. Tomasa Edisona laboratorijā tika izveidots skaņu plašu atskaņotājs (fonogrāfs), kā arī pirmā ilgāku laiku darbojošās gaismas spuldze un pirmā kinokamera. Nikola Tesla bija maiņstrāvas, ģeneratora un radio atklājējs. 20. gadsimta sākumā Ransoma E. Oldsa (Ransom E. Olds) un Henrija Forda automašīnu ražošanas kompānijas ieviesa montāžas konveijeri. Brāļi Raiti 1903. gadā veica pirmo ilgstošo un vadīto lidojumu.[110] Nacisma uzplaukums 1930. gados piespieda daudzus Eiropas zinātniekus, ieskaitot Albertu Einšteinu un Enriko Fermi imigrēt uz Savienotajām Valstīm. Otrā pasaules kara laikā Manhetenas projekta ietvaros tika izveidoti kodolieroči, tādējādi piesakot Atomenerģijas laikmetu (Atomic Age). Lidojumi kosmosā radīja strauju raķešbūves, materiālu zinātnes un datoru attīstību. Savienotās Valstis lielā mērā attīstīja ARPANET Perspektīvo pētījumu pārvaldes tīklu un tā "pēcteci" — Internetu. Mūsdienās lielākā daļa finansējuma zinātnei un attīstībai — tas ir, 64% — tiek gūti no privātā sektora.[111] Savienotās Valstis ir līderis zinātnisko pētījumu rakstu krājumu un ietekmīguma faktora ziņā.[112] Amerikāņiem pieder augsta līmeņa tehnoloģiskās patēriņa preces,[113] un gandrīz puse ASV saimniecību ir platjoslas pieeja Internetam.[114] Šī valsts ir galvenā ģenētiski modificētas pārtikas izveidotāja un audzētāja; vairāk kā puse no pasaules zemes, kas apstādīta ar biotehnoloģisko labību, atrodas Savienotajās Valstīs.[115]

Kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amerikāņi ir multikulturāla nācija. Savienotajās Valstīs dzīvo dažādas etniskās grupas, kurām ir atšķirīgas tradīcijas un vērtības.[3][116] Savienotajās Valstīs nedzīvo "tīrie" amerikāņi, izņemot indiāņus un havajiešus. Gandrīz visu amerikāņu senči ir ieceļojuši šajā valstī pēdējo piecu simtu gadu laikā.[117] Līdz ar to arī pašreizējā dominējošā kultūra ir ieceļojusi Amerikā reizē ar ieceļotājiem. ASV dominē galvenokārt Rietumu kultūra, kuru spēcīgi ietekmē citas kultūras, piemēram, Afroamerikāņu kultūra.[3][118] Pēdējā laikā šo sajaukumu spēcīgi ietekmē arī imigranti no Āzijas un Latīņamerikas.

Mūsdienās amerikāņu kultūra ir jūtama visā pasaulē. Nu jau visā pasaulē ir plaši izplatīti tādi neatņemami ASV kultūras elementi kā ātrās ēdināšanas produkti, piemēram, hotdogi, hamburgeri, atspirdzinošie dzērieni un citi. Arī amerikāņu kinofilmas ir izplatītas visā pasaulē.[119]

Sports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amerikāņu futbola koledžu līgas spēlētājs grasās dot piespēli.

Kopš 19. gadsimta par Savienoto Valstu nacionālo sporta veidu ir atzīts beisbols. Pirmā organizētā beisbola spēle starp divām komandām 1816. gadā notika Ņūdžersijā. Augstāko beisbola līgu gan dibināja tikai 1876. gadā. Katru gadu, sākoties jaunai beisbola sezonai, pirmo simbolisko metienu veic ASV prezidents.[119]

Bez beisbola amerikāņi ir iecienījuši arī amerikāņu futbolu, basketbolu un hokeju. Arī koledžu futbols un basketbols piesaista lielu skatītāju daudzumu. Nacionālā futbola līga (NFL) ir vidēji visvairāk apmeklētākā sporta līga pasaulē. No individuālajiem sporta veidiem popularitāti ir ieguvuši bokss un zirgu skriešanās sacīkstes. Klasiskais futbols gan Amerikā nav augstā cieņā.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Amerikas Savienotās Valstis

Latviski:

Angliski:

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ «GINI index (World Bank estimate)» (angliski). Pasaules Banka. Skatīts: 2016. gada 23. jūlijā.
  2. ↑ Tas atkarīgs no Ķīnas platības pie kuras dažreiz pieskaita Taivānu, dažreiz tomēr ne
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 Adams, J.Q., and Pearlie Strother-Adams (2001). Dealing with Diversity. Chicago: Kendall/Hunt. ISBN 0-7872-8145-X.
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 «World Economic Outlook Database». International Monetary Fund. October 2008. Skatīts: 2008-10-27.
  5. ↑ Eiropas Savienībai ir lielāka kopējā ekonomika, bet tā nav viena valsts.
  6. ↑ «Cartographer Put 'America' on the Map 500 years Ago». USA Today. 2007-04-24. Skatīts: 2008-11-30.
  7. ↑ «The Charters of Freedom». National Archives. Skatīts: 2007-06-20.
  8. ↑ Zimmer, Benjamin. «Life in These, Uh, This United States». University of Pennsylvania—Language Log, 2005-11-24. Skatīts: 2008-02-22.
  9. ↑ Iespējams nepareizi transliterēts vārds
  10. ↑ Meltzer, D.J. (1992), "How Columbus Sickened the New World: Why Were Native Americans So Vulnerable to the Diseases European Settlers Brought With Them?", New Scientist: 38—38
  11. ↑ «1860 Census». U.S. Census Bureau. Skatīts: 2007-06-10. Page 7 lists a total slave population of 3,953,760.
  12. ↑ De Rosa, Marshall L. (1997). The Politics of Dissolution: The Quest for a National Identity and the American Civil War. Edison, NJ: Transaction, p. 266. ISBN 1-56000-349-9.
  13. ↑ Foner, Eric, and John A. Garraty (1991). The Reader's Companion to American History. New York: Houghton Mifflin, p. 576. ISBN 0-395-51372-3.
  14. ↑ McDuffie, Jerome, Gary Wayne Piggrem, and Steven E. Woodworth (2005). U.S. History Super Review. Piscataway, NJ: Research & Education Association, p. 418. ISBN 0-7386-0070-9.
  15. ↑ Kennedy, Paul (1989). The Rise and Fall of the Great Powers. New York: Vintage, p. 358. ISBN 0670728197.
  16. ↑ «The United States and the Founding of the United Nations, August 1941—October 1945». U.S. Dept. of State, Bureau of Public Affairs, Office of the Historian. October 2005. Skatīts: 2007-06-11.
  17. ↑ Pacific War Research Society (2006). Japan's Longest Day. New York: Oxford University Press. ISBN 4-7700-2887-3.
  18. ↑ Voyce, Bill. «Why the Expansion of the 1990s Lasted So Long». Iowa Workforce Information Network, 2006-08-21. Skatīts: 2007-08-16.
  19. ↑ «Many Europeans Oppose War in Iraq». USA Today. 2003-02-14. Skatīts: 2008-09-01.Springford, John. «'Old’ and ‘New’ Europeans United: Public Attitudes Towards the Iraq War and US Foreign Policy». Centre for European Reform, December 2003. Skatīts: 2008-09-01.
  20. ↑ «Amnesty International Report 2007». Amnesty International. Skatīts: 2008-01-18.
  21. ↑ (angliski) Williams, Jack Each state’s low temperature record USA today, URL accessed 13 June, 2006.
  22. ↑ (angliski) «Weather and Climate» (PDF). Official website for Death Valley National Park. National Park Service U. S. Department of the Interior. January 2002. 1–2. lpp.
  23. ↑ Scheb, John M., and John M. Scheb II (2002). An Introduction to the American Legal System. Florence, KY: Delmar, p. 6. ISBN 0-7668-2759-3.
  24. ↑ Raskin, James B. (2003). Overruling Democracy: The Supreme Court Vs. the American People. London and New York: Routledge, pp. 36—38. ISBN 0-415-93439-7.
  25. ↑ «Americans Favor Private Giving, People-to-People Contacts». U.S. Dept. of State, International Information Programs. 2007-05-24. Skatīts: 2007-06-17.
  26. ↑ «Department of Defense Active Duty Military Personnel Strengths by Regional Area and by Country (309A)». Global Policy Forum. 2005-12-31. Skatīts: 2007-06-21.
  27. ↑ «Department of Defense Base Structure Report, Fiscal Year 2005 Baseline». Global Policy Forum. Skatīts: 2007-06-21.
  28. ↑ Ikenberry, G. John. «Illusions of Empire: Defining the New American Order». Foreign Affairs, March/April 2004. Kreisler, Harry, and Chalmers Johnson. «Conversations with History». University of California at Berkeley, 2004-01-29. Skatīts: 2007-06-21.
  29. ↑ «The Fifteen Major Spender Countries in 2006». Stockholm International Peace Research Institute. 2007. Skatīts: 2007-06-20.
  30. ↑ «Rank Order—Military Expenditures—Percent of GDP». The World Factbook. CIA. 2007-05-31. Skatīts: 2007-06-13.
  31. ↑ «Department of Defense». Budget of the United States Government, FY 2009. Office of Management and Budget. Skatīts: 2008-03-02.
  32. ↑ Goldman, David. «Iraq War Could Cost Taxpayers $2.7 Trillion». CNNMoney, 2008-06-12. Skatīts: 2009-03-10.
  33. ↑ «Iraq Coalition Casualties». Iraq Coalition Casualty Count. 2009-05-03. Skatīts: 2009-05-03.
  34. ↑ «Employment Situation Summary». U.S. Dept. of Labor. 2009-04-03. Skatīts: 2009-04-04.
  35. ↑ «Gross Domestic Product». Bureau of Economic Analysis. 2009-05-29. Skatīts: 2009-06-03. Change is based on chained 2000 dollars. Quarterly growth is expressed as an annualized rate.
  36. ↑ «Consumer Price Index: April 2009». Bureau of Labor Statistics. 2009-05-15. Skatīts: 2009-05-26.
  37. ↑ «Debt Statistics». U.S. Dept. of the Treasury. Skatīts: 2009-06-03.
  38. ↑ 38,0 38,1 38,2 «Household Income Rises, Poverty Rate Unchanged, Number of Uninsured Down». U.S. Census Bureau. 2008-08-26. Skatīts: 2008-09-06.
  39. ↑ Lederman, Daniel, and William Maloney. Natural Resources: Neither Curse Nor Destiny. World Bank, 2007. 185. lpp. ISBN 0821365452.
  40. ↑ «Rank Order—GDP (Purchasing Power Parity)». World Factbook. CIA. 2008-10-09. Skatīts: 2008-10-21.
  41. ↑ «U.S. Top Trading Partners, 2006». U.S. Census Bureau. Skatīts: 2007-03-26.
  42. ↑ «Table 1289. U.S. Exports and General Imports by Selected SITC Commodity Groups: 2002 to 2005». Statistical Abstract of the United States 2007. U.S. Census Bureau. October 2006. Skatīts: 2007-08-26.
  43. ↑ «Rankings: Global Competitiveness Report 2008-2009». World Economic Forum. Skatīts: 2008-10-12. Click the link "Rankings" to access the entire list.
  44. ↑ Grynbaum, Michael A. «Dow Plunges 680 Points as Recession Is Declared». New York Times, 2008-12-01. Skatīts: 2008-12-01.
  45. ↑ «Government Spending Overview». usgovernmentspending.com. Skatīts: 2009-05-09.
  46. ↑ 46,0 46,1 «USA Economy in Brief». U.S. Dept. of State, International Information Programs. Skatīts: 2008-03-12.
  47. ↑ «Table 726. Number of Returns, Receipts, and Net Income by Type of Business and Industry: 2003». Statistical Abstract of the United States 2007. U.S. Census Bureau. October 2006. Skatīts: 2007-08-26.
  48. ↑ «Table 971. Gross Domestic Product in Manufacturing in Current and Real (2000) Dollars by Industry: 2000 to 2005 (2004)». Statistical Abstract of the United States 2007. U.S. Census Bureau. October 2006. Skatīts: 2007-08-26.
  49. ↑ «Rank Order—Oil (Production)». The World Factbook. CIA. 2007-09-06. Skatīts: 2007-09-14. «Rank Order—Oil (Consumption)». The World Factbook. CIA. 2007-09-06. Skatīts: 2007-09-14. «Crude Oil and Total Petroleum Imports Top 15 Countries». U.S. Energy Information Administration. 2008-08-26. Skatīts: 2008-09-10.
  50. ↑ «Corn». U.S. Grains Council. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-01-12. Skatīts: 2008-03-13.
  51. ↑ «Soybean Demand Continues to Drive Production». Worldwatch Institute. 2007-11-06. Skatīts: 2008-03-13.
  52. ↑ «New Release/Ultra Petroleum Corp.,». NYSE Euronext. 2007-07-03. Skatīts: 2007-08-03.
  53. ↑ «Sony, LG, Wal-Mart among Most Extendible Brands». Cheskin. 2005-06-06. Skatīts: 2007-06-19.
  54. ↑ «Labor Force and Earnings, 2005». U.S. Census Bureau. Skatīts: 2007-05-29.
  55. ↑ 55,0 55,1 «United States». The World Factbook. CIA. 2007-05-31. Skatīts: 2008-10-14.
  56. ↑ «Table 739. Establishments, Employees, and Payroll by Employment-Size Class and Industry: 2000 to 2003». Statistical Abstract of the United States 2007. U.S. Census Bureau. October 2006. Skatīts: 2007-08-26.
  57. ↑ Fuller, Thomas. «In the East, Many EU Work Rules Don't Apply». International Herald Tribune, 2005-06-15. Skatīts: 2007-06-28.
  58. ↑ «Doing Business in the United States (2006)». World Bank. Skatīts: 2007-06-28.
  59. ↑ Dobbs, Lou. «The Perils of Productivity». U.S. News & World Report, 2003-11-02. Skatīts: 2007-06-30.
  60. ↑ «Highlights of Current Labour Market trends». Key Indicators of the Labour Market Programme. International Labour Organization. 2005-12-09. Skatīts: 2007-12-20.
  61. ↑ Gumbel, Peter. «Escape from Tax Hell». Time, 2004-07-11. Skatīts: 2007-06-28.
  62. ↑ DeNavas-Walt, Carmen, Bernadette D. Proctor, and Jessica Smith. «Income, Poverty, and Health Insurance Coverage in the United States: 2007» (PDF). U.S. Census Bureau, August 2008. Skatīts: 2008-11-13.
  63. ↑ Jacob S. Hacker. The Great Risk Shift: The New Economic Insecurity and the Decline of the American Dream. New York : Oxford University Press, 2006.
  64. ↑ 64,0 64,1 64,2 Smeeding, T. M. (2005). "Public Policy: Economic Inequality and Poverty: The United States in Comparative Perspective." Social Science Quarterly 86, 955—983.
  65. ↑ Kenworthy, L. (1999). "Do Social-Welfare Policies Reduce Poverty? A Cross-National Assessment" Social Forces 77(3), 1119—1139. Bradley, D., E. Huber, S. Moller, F. Nielsen, and J. D. Stephens (2003). "Determinants of Relative Poverty in Advanced Capitalist Democracies" American Sociological Review 68(1), 22—51.
  66. ↑ Orr, D. (November—December, 2004). "Social Security Isn't Broken: So Why the Rush to 'Fix' It?" In C. Sturr and R. Vasudevan, eds. (2007). Current Economic Issues. Boston: Economic Affairs Bureau.
  67. ↑ Starr, Paul. «A New Deal of Their Own». American Prospect, 2008-02-25. Skatīts: 2008-07-24.
  68. ↑ UNICEF. «Child Poverty in Perspective: An Overview of Child Well-Being in Rich Countries». BBC, 2007. Skatīts: 2007-09-10.
  69. ↑ 69,0 69,1 Bartels, L. M. (2008). Unequal Democracy: The Political Economy of the New Gilded Age. Princeton, NJ: Princeton University Press.
  70. ↑ Hartman, C. «By the Numbers: Income», 2008. Skatīts: 2008-07-24.
  71. ↑ Henderson, David R. «The Rich—and Poor—Are Getting Richer». Hoover Digest, 1998. Skatīts: 2007-06-19.
  72. ↑ Yellen, J. «Speech to the Center for the Study of Democracy 2006—2007 Economics of Governance Lecture University of California, Irvine». San Francisco : Federal Reserve Board, 2006. Skatīts: 2008-07-24. Shapiro, Isaac. «New IRS Data Show Income Inequality Is Again on the Rise». Center on Budget and Policy Priorities, 2005-10-17. Skatīts: 2007-05-16. Gilbert, D. (1998). The American Class Structure. Belmont, CA: Wadsworth. ISBN 0-534-50520-1.
  73. ↑ Johnston, David Cay. «Income Gap Is Widening, Data Shows». New York Times, 2007-03-29. Skatīts: 2007-05-16.
  74. ↑ Saez, E. «Table A1: Top Fractiles Income Shares (Excluding Capital Gains) in the U.S., 1913—2005». UC Berkeley, October 2007. Skatīts: 2008-07-24. «Field Listing—Distribution of Family Income—Gini Index». The World Factbook. CIA. 2007-06-14. Skatīts: 2007-06-17.
  75. ↑ «Shares of Federal Tax Liabilities, 2004 and 2005». Congressional Budget Office. Skatīts: 2008-11-02.
  76. ↑ Domhoff, G. William. «Table 4: Percentage of Wealth Held by the Top 10% of the Adult Population in Various Western Countries». Power in America. University of California at Santa Cruz, Sociology Dept., December 2006. Skatīts: 2006-08-21.
  77. ↑ Kennickell, Arthur B. «Table11a: Amounts (Billions of 2004 Dollars) and Shares of Net Worth and Components Distributed by Net Worth Groups, 2004». Currents and Undercurrents: Changes in the Distribution of Wealth, 1989—2004. Federal Reserve Board, 2006-08-02. Skatīts: 2007-06-24.
  78. ↑ «Car Free Day 2006: Nearly One Car per Two Inhabitants in the EU25 in 2004». Europa, Eurostat Press Office. 2006-09-19. Skatīts: 2007-08-15.
  79. ↑ «Household, Individual, and Vehicle Characteristics». 2001 National Household Travel Survey. U.S. Dept. of Transportation, Bureau of Transportation Statistics. Skatīts: 2007-08-15.
  80. ↑ «Daily Passenger Travel». 2001 National Household Travel Survey. U.S. Dept. of Transportation, Bureau of Transportation Statistics. Skatīts: 2007-08-15.
  81. ↑ «Intercity Passenger Rail: National Policy and Strategies Needed to Maximize Public Benefits from Federal Expenditures». U.S. Government Accountability Office. 2006-11-13. Skatīts: 2007-06-20.
  82. ↑ Renne, John L., and Jan S. Wells. «Emerging European-Style Planning in the United States: Transit-Oriented Development (p. 2)» (PDF). Rutgers, The State University of New Jersey, 2003. Skatīts: 2007-06-11.
  83. ↑ Pucher, John, and Lewis Dijkstra. «Making Walking and Cycling Safer: Lessons from Europe». Transportation Quarterly. Transportation Alternatives, February 2000. Skatīts: 2007-08-15.
  84. ↑ «Scheduled Passengers Carried». International Air Transport Association (IATA). 2006. Skatīts: 2007-08-15.
  85. ↑ «Passenger Traffic 2006 Final». Airports Council International. 2007-07-18. Skatīts: 2007-08-15.
  86. ↑ «Diagram 1: Energy Flow, 2007». EIA Annual Energy Review 2007. U.S. Dept. of Energy, Energy Information Administration. Skatīts: 2008-06-25.
  87. ↑ «Rank Order—Oil (Consumption)». The World Factbook. CIA. 2007-09-06. Skatīts: 2007-09-14.
  88. ↑ «Atomic Renaissance». Economist. Skatīts: 2007-09-06.
  89. ↑ «U.S. POPClock Projection». U.S. Census Bureau.
  90. ↑ Camarota, Steven A., and Karen Jensenius. «Homeward Bound: Recent Immigration Enforcement and the Decline in the Illegal Alien Population». Center for Immigration Studies, July 2008. Skatīts: 2008-08-06.
  91. ↑ «European Union». The World Factbook. CIA. 2007-05-31. Skatīts: 2007-06-15.
  92. ↑ «Rank Order—Birth Rate». The World Factbook. CIA. 2007-05-31. Skatīts: 2007-06-13.
  93. ↑ “U.S. Legal Permanent Residents: 2008”. Office of Immigration Statistics Annual Flow Report.
  94. ↑ «Persons Obtaining Legal Permanent Resident Status by Region and Country of Birth: Fiscal Years 1998 to 2007 (Table 3)». U.S. Dept. of Homeland Security. Skatīts: 2008-09-06.
  95. ↑ 95,0 95,1 «Executive Summary: A Population Perspective of the United States». Population Resource Center. May 2000. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-06-04. Skatīts: 2007-12-20.
  96. ↑ 96,0 96,1 96,2 96,3 «Ancestry 2000». U.S.Census Bureau. June 2004. Skatīts: 2007-06-13.
  97. ↑ 97,0 97,1 97,2 «Annual Estimates of the Population by Sex, Race, and Hispanic or Latino Origin for the United States: April 1, 2000 to July 1, 2007 (NC-EST2006-03)». U.S. Census Bureau, Population Division. 2008-05-01. Skatīts: 2008-09-05.
  98. ↑ Friedman, Michael Jay. «Minority Groups Now One-Third of U.S. Population». U.S. Dept. of State, Bureau of International Information Programs, 2006-07-14. Skatīts: 2007-06-13.
  99. ↑ «B03001. Hispanic or Latino Origin by Specific Origin». 2007 American Community Survey. U.S. Census Bureau. Skatīts: 2008-09-26.
  100. ↑ «Population: Native and Foreign-born Populations (Tables 42 and 43)». 2009 Statistical Abstract. U.S. Census Bureau. 2008-12-23. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-12-25. Skatīts: 2009-01-21.
  101. ↑ «An Older and More Diverse Nation by Midcentury». U.S. Census Bureau. 2008-08-14. Skatīts: 2008-09-06.
  102. ↑ «United States—Urban/Rural and Inside/Outside Metropolitan Area (GCT-P1. Population, Housing Units, Area, and Density: 2000)». U.S. Census Bureau. 2000-04-01. Skatīts: 2008-09-23.
  103. ↑ «Table 1: Population Estimates for the 25 Largest U.S. Cities Based on July 1, 2006, Population Estimates: April 1, 2000 to July 1, 2006» (PDF). 2006 Population Estimates. U.S. Census Bureau, Population Division. 2007-06-28. Skatīts: 2007-09-08.
  104. ↑ «Table 2. Population Estimates for the 100 Most Populous Metropolitan Statistical Areas Based on July 1, 2006, Population Estimates» (PDF). 2006 Population Estimates. U.S. Census Bureau. 2007-04-05. Skatīts: 2007-06-17.
  105. ↑ «50 Fastest-Growing Metro Areas Concentrated in West and South». U.S. Census Bureau. 2007-04-05. Skatīts: 2007-01-26.
  106. ↑ «Table 1: Annual Estimates of the Population for Incorporated Places Over 100,000, Ranked by July 1, 2006 Population: April 1, 2000 to July 1, 2006» (CSV). 2006 Population Estimates. United States Census Bureau, Population Division. 2007-06-28. Skatīts: 2007-06-28.
  107. ↑ «Accepted Challenges to Vintage 2006 Population Estimates». United States Census Bureau. Skatīts: 2008-05-07.
  108. ↑ «Table 2. Population Estimates for the 100 Most Populous Metropolitan Statistical Areas Based on July 1, 2006, Population Estimates». 2005 Population Estimates. U.S. Census Bureau. 2007-04-05. Skatīts: 2007-06-17. Teksts "PDF" ignorēts
  109. ↑ «Figure A–3. Census Regions, Census Divisions, and Their Constituent States» (PDF). U.S. Census Bureau. Skatīts: 2007-06-17.
  110. ↑ Benedetti, François. «100 Years Ago, the Dream of Icarus Became Reality». Fédération Aéronautique Internationale (FAI), 2003-12-17. Skatīts: 2007-08-15.
  111. ↑ «Research and Development (R&D) Expenditures by Source and Objective: 1970 to 2004». U.S. Census Bureau. Skatīts: 2007-06-19.[novecojusi saite]
  112. ↑ MacLeod, Donald. «Britain Second in World Research Rankings». Guardian, 2006-03-21. Skatīts: 2006-05-14.
  113. ↑ «Media Statistics > Televisions (per capita) by Country». NationMaster. December 2003. «Media Statistics > Personal Computers (per capita) by Country». NationMaster. December 2003. «Media Statistics > Radios (per capita) by Country». NationMaster. December 2003. Skatīts: 2007-06-03.
  114. ↑ «Download 2007 Digital Fact Pack». Advertising Age. 2007-04-23. Skatīts: 2007-06-10.
  115. ↑ «ISAAA Brief 35-2006: Executive Summary—Global Status of Commercialized Biotech/GM Crops: 2006». International Service for the Acquisition of Agri-Biotech Applications. Skatīts: 2007-06-19.
  116. ↑ Thompson, William, and Joseph Hickey (2005). Society in Focus. Boston: Pearson. ISBN 0-205-41365-X.
  117. ↑ Fiorina, Morris P., and Paul E. Peterson (2000). The New American Democracy. London: Longman, p. 97. ISBN 0-321-07058-5.
  118. ↑ Holloway, Joseph E. (2005). Africanisms in American Culture, 2d ed. Bloomington: Indiana University Press, pp. 18—38. ISBN 0-253-34479-4. Johnson, Fern L. (1999). Speaking Culturally: Language Diversity in the United States. Thousand Oaks, Calif., London, and New Delhi: Sage, p. 116. ISBN 0-8039-5912-5.
  119. ↑ 119,0 119,1 (latviski) «ASV». IEC. Skatīts: 2009. gada 28. maijā.
Lielā astotnieka valstis (G8)
Valstis un teritorijas, kas tiek pieskaitītas arī citiem kontinentiem, dotas slīprakstā
Neatkarīgās valstis
Atkarīgās teritorijas
ASV štati
ASV ģerbonis
Federālais apgabals
Salu teritorijas
Mazās salas
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Amerikas_Savienotās_Valstis&oldid=2602192"