Irāka

Irākas Republika جمهورية العراق Jumhūriyat Al-ʿIrāq كۆماری عێراق Komara Iraqê
Karogs Ģerbonis
Himna: Mawtini
Galvaspilsēta (un lielākā pilsēta)		Bagdāde 317) 33°20′N 44°26′E
Valsts valodas		arābu valoda kurdu valoda
Valdība		Attīstās par parlamentāru valsti
-	Prezidents	Džalals Talabani
-	Premjerministrs	Nuri al Maliki
Neatkarība
-	no Osmaņu impērijas	1919. gada 1. oktobrī
-	no Apvienotās Karalistes	1932. gada 3. oktobrī
Platība
-	Kopā	438 317 km² (58)
-	Ūdens (%)	1,1
Iedzīvotāji
-	iedzīvotāji 2009. g.	31 234 000 (39)
-	Blīvums	66/km² (125)
IKP (PPP)		2009. gada aprēķins
-	Kopā	68,553 miljardi
-	Uz iedzīvotāju	2 195
Valūta		Irākas dinārs (IQD)
Laika josla		UTC +3
Interneta domēns		.iq
ISO 3166-1 kods		368 / IRQ / IQ
Tālsarunu kods		+964

Irāka (arābu: العراق Al-ʾIrāq), oficiāli Irākas Republika (arābu: جمهورية العراق Jumhūrīyat Al-ʾIrāq, kurdu: كۆماری عێراق‎ Komara Iraqê), ir valsts Tuvajos Austrumos, Mezopotāmijas līdzenumā starp Tigras un Eifratas upēm. Tā dienvidos robežojas ar Saūda Arābiju un Kuveitu, ziemeļos ar Turciju, ziemeļrietumos ar Sīriju, rietumos ar Jordāniju, bet austrumos ar Irānu. Tās galvaspilsēta, Bagdāde, atrodas pašā valsts centrā un ir valsts lielākā pilsēta. Lielākās etniskās grupas Irākā ir arābi un kurdi. Irāku apdzīvo arī citas etniskās grupas, piemēram, turkmēņi, asīrieši, armēņi, mandīņi, šabaki, čerkesi un kawliya. Aptuveni 95% no 36 miljoniem iedzīvotāju ir šiītu vai sunnītu musulmaņi.

Irākai ir šaura 58 km gara krasta līnija, kas stiepjas gar Persijas līča ziemeļu teritoriju un aptver Tigras-Eifratas upju sistēmu, Zāgrosa kalnu grēdas ziemeļrietumu daļu, un Sīrijas tuksneša austrumu daļu. Divas lielākās upes, Tigra un Eifrata, plūst uz dienvidiem caur Irākas centru, un ietek Shatt al-Arab upē netālu no Persijas līča. Šīs upes apgādā Irāku ar lielu daudzumu auglīgo zemju.

Tiek uzskatīts, ka reģionā starp Tigras un Eifratas upēm, kas bieži saukts par Mezopotāmiju, ir pastāvējušas pasaules senākās civilizācijas un tika izgudrota rakstīšana. Irāku ir apdzīvojušas vairākas civilizācijas kopš 6. gadsimta. Dažādos vēstures periodos, Irāka bija Šumeru, Akādas, Asīrijas un Babilonijas impēriju centrs. Tā arī ir bijusi Mīdijas, Atūras, Seleikīdu, Partas,Sasanīdu, Romas, Rašidunas, Umajādu, Abasīdu, mongoļu, Sefevīdu, ašarītu un osmaņu impēriju sastāvā, un tā ir bijusi britu kontrolē kā Tautu Savienības mandāts.

Vēsture

Valsti izveidoja 1921. gadā Lielbritānijas okupācijas karaspēka vadība, nospraužot robežas un sadalot okupētās Osmaņu impērijas provinces atsevišķos protektorātos. Tika izveidota Irākas karaliste. 1932. gada 3. oktobrī beidzās Lielbritānijai deleģētais Tautu Savienības mandāts un Irāka de iure kļuva suverēna.

1958. gadā notika armijas virsnieku organizēts valsts apvērsums — karalis, reģents un premjerministrs nogalināti, — Irāka tika pasludināta par republiku. Pie varas nāca ģenerāļa Abdela Kerima Kasema valdība.

1963. gada februārī sacelšanās rezultātā Kasema režīms tika gāzts un pie varas nāca Arābu sociālistiskās atdzimšanas partija (Baas). 18. novembrī militāra apvērsuma ceļā valdība tika gāzta un pie varas nāca ģenerālis Abdels Salams Arefs. 1968. gada 17. jūlijā pie varas nāca ģenerālis Ahmeds Hasans al Bekrs, kurš valdīja līdz 1979. gada 11. jūlijam, kad sacelšanās rezultātā militārais režīms tika gāzts un pie varas nāca BAAS partija — par valsts prezidentu kļuva Sadams Huseins.

1980.-1988. gados Irānas-Irākas karš. 1982. gadā pēc Irānas pretuzbrukuma, ASV prezidents Ronalds Reigans paziņoja par ASV atbalstu Irākai, jo ASV nevēlējās pieļaut Irānas uzvaru un revolucionārā islāma nostiprināšanos reģionā. Palīdzība tika sniegta gan politiski, gan ekonomiski, gan arī militāri. 80. gadu beigās Irāka pārstāja atbalstīt ASV politiku Tuvajos Austrumos un sāka tuvināties PSRS, kas padarīja līdz tam draudzīgās Bagdādes un Vašingtonas attiecības naidīgas.

1990. gada 2. augustā Irāka iebruka Kuveitā un okupēja šo valsti, savu rīcību pamatojot ar to, ka XX gs. sākumā britu okupācijas spēku nospraustās robežas ir vēsturiski netaisnīgas, bet Kuveitas monarhija — mākslīgs marionešu režīms. Karam bija arī praktisks iemesls: Kuveita, ignorējot OPEC kvotas, palielināja savas naftas apjoma iegūšanu un rezultātā naftas cenas pasaulē kritās, ko Irāka uztvēra kā tiešu ekonomisku agresiju, kas vērsta pret ilgstošajā karā jau tā novājināto tās tautsaimniecību. Iebrukums Kuveitā kalpoja kā legāls iemesls ANO sankcionētam ASV koalīcijas uzbrukumam Irākai — t. s. Līča karam (17.01.-28.02.1991.). Rezultātā Irākas ekonomika un infrastruktūra tika sagrautas.

1998. gadā ASV kara aviācija sāka gaisa uzlidojumus Irākas pilsētām, bombardējot Bagdādi (operācija "Tuksneša lapsa"). Pēc 11.09.1991. ASV publiski apsūdzēja Irāku starptautiskā terorisma atbalstīšanā un nekonvencionālo masu iznīcināšanas ieroču ražošanā, ko Irāka, protams, kategoriski noliedza, apsūdzot Vašingtonu agresijas gatavošanā.

Irākas karš 2003. un jaunas valdības iecelšana

Visu 2002. gadu Rietumu masu medijos Irāka tika apsūdzēta agresīvos nodomos un kā vienīgais iemesls S.Huseina gāšanas nepieciešamībai tika minēti Irākas rīcībā it kā esošie masu iznīcināšanas ieroču krājumi. Lai nepieļautu, ka Irāka izmantotu savā rīcībā esošo neatļauto masu iznīcināšanas ieroču arsenālu izmantotu pret kaimiņvalstīm, 2003. gada 20. martā ASV un grupa tās sabiedroto valstu (Lielbritānija, Itālija, Ukraina, Polija, Spānija, Bulgārija, Slovākija, Igaunija, Taizeme, Nīderlande, Dānija, Salvadora, Ungārija, Kazahstāna un Latvija) armijas iebruka Irākā un vairāku mēnešu ilgas karadarbības rezultātā okupēja šo valsti. Spēka pielietojums nebija saņēmis ANO Drošības Padomes pilnvarojumu un tam nebija nekāda cita juridiskā pamata starptautiskajās tiesībās.

9. aprīlī ASV spēki ieņēma Bagdādi un Irākas valdība pārstāja kontrolēt valsti, 1. maijā ASV prezidents Džordžs V. Bušs paziņoja, ka karadarbība ir beigusies. Jau pēc karadarbības uzsākšanas tai tika saņemta ANO sankcija. 22. jūlijā okupācijas spēku karavīri nošāva Irākas prezidenta Sadama Huseina dēlus Udaju un Kusaju, bet 13. decembrī Tikritas pilsētas apkaimē notvēra gāzto prezidentu S.Huseinu.

Okupētājvalstis izveidoja jaunu valdību no politiskās opozīcijas un emigrācijas pārstāvjiem, mainīja konstitūciju un demokratizēja valsts iekārtu; 2004. gada 28. maijā par Irākas pašpārvaldes vadītāju okupācijas spēku vadība iecēla I.Alāvi. 28. jūnijā tika izveidota Irākas pagaidu valdība, kas pārņēma valsts teritorijas civilo pārvaldi. ASV vērsās pie ANO atzīt jaunās Irākas valdības leģitimitāti. Jaunā Irākas valdība uzsāka valsts pārkārtošanu Rietumu demokrātijas virzienā. 2005. gada 30. janvārī Irākas iedzīvotāji piedalījās demokrātiskās parlamenta vēlēšanās, kas norisa koalīcijas militāro spēku uzraudzībā — tajās lielākos panākums guva šiītu un kurdu partijas. 16. martā jaunievēlētais Irākas parlaments sanāca uz pirmo sēdi. Sabiedroto karaspēks turpina uzturēties Irākā un apkarot jauno valdību neatzīstošos partizānus, lai nepieļautu jaunās valdības krišanu pilsoņu karā, kurš turpinās.

Uz 2005. gada martu Irākas karā bija krituši: 1517 ASV karavīri, 86 Lielbritānijas, 20 Itālijas, 18 Ukrainas, 17 Polijas, 11 Spānijas, 8 Bulgārijas, 3 Slovakijas, 2 Igaunijas, 2 Taizemes, 2 Nīderlandes, 1 Latvijas, 1 Dānijas, 1 Salvadoras, 1 Ungārijas, 1 Kazahstānas karavīrs. Karā pret sabiedrotajiem krita 5000-7000 Irākas karavīru.

Valsts iekārta

Saskaņā ar 2005. gadā pieņemto konstitūciju, Irāka ir federatīva parlamentāra republika. Parlaments - Nacionālā assambleja, - sastāv no 2 palātām: 275 deputātu Pārstāvju palātas, kuru ievēlēja 2005. gada 15. decembrī, un Savienības palātas (deputāti vēl nav ievēlēti). Valdību veido lielākā parlamenta frakcija (šobrīd šiītu Apvienotā Irākas alianse - 128 deputāti; koalīcijā ar to kurdu partiju alianse - 53 deputāti, bet opozīcijā sunnītu partiju alianse - 55 deputāti), kura izvirza premjerministru kurš, savukārt, izveido Ministru kabinetu. Pagaidām valdība darbojas striktā ASV koalīcijas okupācijas spēku kontrolē. Lai izvairītos no vienas etniski-reliģiskas kopienas politiskas dominances valstī, konstitūcijā pēc koalīcijas pārstāvju prasības tika iekļauts noteikums, ka premjerministrs ir šiīts, prezidents - kurds, pet parlamenta priekšsēdētājs - sunnīts. Katram no šīm amatpersonām ir divi vietnieki, kas pārstāv katrs savu etniski-reliģisko kopienu.

Lai nepieļautu, ka vēlēšanās pilsoņi ievēl parlamentā personas, kuras "pārāk cieši sadarbojušās ar gāztā diktatora režīmu", ir izveidota īpaša uzraudzības iestāde - Taisnības un atbildības komisija. Nacionālās assamblejas 2010. gada marta vēlēšanās komisija liedza balotēties 500 kandidātiem (no kuru vidus tomēr tika pielaisti 28). Noraidīto pretendentu vietā politiskās partijas izvirzīja alternatīvas kandidatūras, tomēr komisija aprīlī ar atpakaļejošu datumu anulēja 52 deputātu mandātus.

Iekšpolitika

Valsts sadalīta 3 autonomijās, kas katra realizē patstāvīgu iekšpolitiku. Drošības iekšpolitika ir koalīcijas spēku kontrolē, kuriem palīdz vietējo drošības spēku struktūras kā palīgspēki. Valsti pārņēmusi plaša pret okupācijas spēkiem vērsta partizānu kustība, kā arī konflikti un cīņa lielāko etniski-reliģisko grupu starpā par ietekmi valstī. Valdībai pie varas palīdz noturēties koalīcijas bruņotie spēki un to uzraudzībā veidošanās stadijā esošā Irākas armija un spēka struktūras. Apspiest kurdu separātistu centienus atdalīties valsts ziemeļos palīdz NATO spēki (Turcija).

Drošības situācija

Kopš militārās koalīcijas spēku iebrukuma Irākā 2003. gada martā dzīvības zaudējuši 655 000 irākiešu jeb aptuveni viena četrdesmitā daļa šīs valsts iedzīvotāju, liecina ASV veiktā pētījuma rezultāti, ko publicējis Lielbritānijas žurnāls "The Lancet". Visā Irākā kopš 2003. gada marta pāragri miruši 654 965 cilvēki jeb 2,5% valsts iedzīvotāju. Aptuveni 601 000 cilvēku dzīvības zaudējuši vardarbības rezultātā, puse no viņiem nogalināti ar šaujamieročiem. Dzīvības zaudēšanas risks Irākā pēc iebrukuma paaugstinājies par 250%. Sabiedriskajā aptaujā par drošību no 1 000 nejauši izvēlētiem iedzīvotājiem 890 apgalvoja, ka viņi pēdējā laikā ir bijuši aculiecinieki kādam vardarbīgam incidentam. Kopš ASV vadīto spēku iebrukuma Irākā šādu incidentu skaits ir ievērojami palielinājies — laika posmā no Huseina stāšanās amatā 1979. gadā līdz 2003. gadam aptaujātie iedzīvotāji varēja atminēties 3504 vardarbīgus incidentus, savukārt kopš 2003. gada šādu incidentu skaits palielinājies līdz 6463.

Terora aktu skaits Irākā: 2003. gadā - 22, 2004. gadā - 198.

Irākieši, ko aizturējuši ASV spēki, "pazūd kā melnajā caurumā", jo pienācīga dokumentācija par viņu aizturēšanu netiek kārtota, intervijā laikrakstam "Observer" atzinusi Lielbritānijas premjerministra Tonija Blēra īpašā pārstāve cilvēktiesību jautājumos Anna Kluida. Trīs gadus pēc Sadama Huseina gāšanas nav zināms, cik cilvēku atrodas koalīcijas spēku apcietinājumā.

2006. gadā Irākas Iekšlietu ministrija apstiprināja nāves eskadronu pastāvēšanu tās drošības spēku paspārnē. Piemēram, šiītu partijai SCIRI piederošo iekšlietu ministrs Bajans Džabra Solahs izveidojis nelegālu pusmilitāru vienību no viņa partijas zemessardzes, lai slepkavotu sunnītu imamus un politiskos oponentus. Aculiecinieki ir ziņojuši, ka daži no cilvēku nolaupītājiem bijuši tērpti policijas formā.

Administratīvais dalījums

Valsts sadalīta 18 provincēs (muhafazās)

Nr	province	galvaspilsēta	platība km2	iedzīvotāji tūkst. (2007.)
1	Bagdādes muhafaza	Bagdāde	734	6 073,269
2	Salahedinas muhafaza	Tikrita	26 175	1 063,878
3	Dijalas muhafaza	Bākuba	19 076	1 268,558
4	Vasitas muhafaza	Elkuta	17 153	1 022,461
5	Maisanas Muhafaza	Amara	16 072	785,068
6	Basras muhafaza	Basra	19 070	2 565,893
7	Dikaras muhafaza	Nasirija	12 900	1 437,345
8	Mutahas muhafaza	Samava	51 740	568,314
9	Kadisijas muhafaza	Divanija	8 153	949,528
10	Babilas muhafaza	Hilla	6 468	1 193,838
11	Kerbelas muhafaza	Kerbela	5 034	710,274
12	Nadžafas muhafaza	Nadžafa	28 824	959,427
13	Anbaras muhafaza	Ramadija	138 501	1 205,892
14	Nainavas muhafaza	Mosula	35 899	2 650,536
15	Dahukas muhafaza	Dahuka	6 553	522,622
16	Erbilas muhafaza	Erbila	14 471	1 463,843
17	Tamimas muhafaza	Kirkūka	10 282	890,940
18	Suleimanijas muhafaza	Suleimanija	17 023	1 830,941

Provinces mūsdienās sadalītas 3 autonomijās pēc to iedzīvotāju etniski-reliģiskās piederības pazīmēm.

Skatīt arī

• Irākas pilsētu uzskaitījums

Iedzīvotāji

Valstī ir aptuveni 27-30 000 000 (pēdējā desmitgadē tautas skaitīšana nav veikta) iedzīvotāju, kas sadalījušies 3 lielās etniski-reliģiskās pamatgrupās. Lielākā no tām ir arābi šiīti - aptuveni 55%, arābi sunnīti - aptuveni 18,5% (3 provinces), kurdi - aptuveni 21% (lielāko tiesu sunnīti, taču ir arī šiīti un jezīdi). Bez tam valstī dzīvo virkne mazskaitlīgu reliģiski-etnisku grupu, piemēram kristieši - aptuveni 2,2% (asīrieši nestoriāņi un haldeji katoļi), tjurki - aptuveni 2% (lielāko tiesu sunnīti, taču ir arī šiīti) un mandeji - aptuveni 0,5%.

Kurdi apdzīvo valsts ziemeļu provinces, šiīti - dienvidu provinces, bet kristieši dzīvo izkliedēti visā valsts teritorijā.

Šiīti

Šiīti apdzīvo valsts dienvidus, reliģiski ļoti cieši saistīti ar Irānu. 55-60% no visiem Irākas iedzīvotājiem - reliģiski un politiski visai saistīti ar ticības brāļiem Irānā. Pārsvarā dzīvo valsts dienvidaustrumos ap Basras pilsētu, minoritāte Bagdādē. Mūsdienās kā skaitliski lielākā iedzīvotāju daļa dominē valsts pārvaldē, ekonomikā un drošības struktūrās.

Sunnīti

Līdz 2003. gadam izglītībā, kultūrā un valsts pārvaldē dominēja sunnītu mazākums, kas apdzīvo 3 no visām 18 valsts provincēm (t.s. "sunnītu trīsstūris"), veidojot tikai gandrīz 20% no iedzīvotāju skaita. Sunnītu rokās bija valsts centrālie rajoni, turienes politiskā, armijas un administratīvā vadība, arī drošības dienesti (piemēram, no sunnītu Dulaimi klana nāca lielākā daļa režīma drošības struktūru un izlūkdienestu virsnieku). To vidējais izglītības līmenis bija augstāks, nekā citās etniski-reliģiskajās grupās. Pēc okupācijas kā ASV spēku gāztā režīma galvenais balsts atstumti no valsts pārvaldes aparāta.

Purvāju arābi

Tie ir galvenokārt musulmaņi-šiīti, kas apdzīvo purvus Tigras un Eifratas deltā dienvidos. Viņu mājas veidotas no niedrēm un tie pārtiek no liellopu audzēšanas. Pirms 10 gadiem slīkšņu arābu bija ap 250 000, tagad lielākā daļa ir pārvietoti un daudzi purvi izžuvuši. Ņemot vērā, ka šajās vietās varēja nonākt tikai ar laivu vai helikopteru palīdzību, tur apmetās daudz noziedznieku un nemiernieku, bet centrālā vara šo apvidu nekad pilnībā nekontrolēja. Pēc Līča kara, ASV prezidenta aicināti, purvāju arābi sacēlās pret Huseina režīmu - sacelšanos apspieda un daudzas apmetnes izpostija. Vēlāk šos rajonus piespiedu kārtā nosusināja. Vismaz 40 000 purvāju arābi Irākā tikuši pārvietoti uz citu dzīvesvietu, vēl ~40 000 bēguši uz Irānu.

Kurdi

Aptuveni 20 miljoni kurdu ir seno mēdiešu pēcteči un pasaulē vislielākā tauta, kurai nav sava valstiskuma. Šī etniskā grupa (līdz 20% iedzīvotāju) apdzīvo Irākas ziemeļus. Lielāko tiesu tie ir musulmaņi-sunnīti. 1974. gadā tika izveidots Kurdistānas autonomais apgabals (KAA) Irākas sastāvā (vienīgā no reģiona valstīm, kurā kurdiem bija pašpārvaldes tiesības). Pēc Persijas līča kara 1991.gadā Bagdāde zaudēja kontroli pār KAA. De facto tā ir suverēna valsts. 90.gados tās attīstību ietekmēja savstarpēji naidīgu kurdu politisko spēku un militāro grupējumu (tajos bija ap 60 000 cīnītāju) cīņas. Militāri konflikti divu vadošo kurdu partiju (Kurdistānas Patriotiskās apvienības un Kurdistānas Demokrātiskās partijas) un tām pakļauto militāro spēku starpā norisinājās līdz pat 1996.gadam, dalot KAA pārvaldību divos reģionos. Konflikti ar Vašingtonas iejaukšanos tika pārtraukti 1998.gadā. 2005.gada 30.janvārī notika pirmās parlamenta vēlēšanas pēc KAA atkalapvienošanas. Par KAA prezidentu kļuva Masuds Barzani. Savukārt Irākas prezidents kopš 2005.gada ir Kurdistānas Patriotiskās apvienības līderis Džalals Talabani. KAA ekonomiskā izaugsme pārsniedz 6%. Irākā atrodas pasaules 3.lielākie naftas krājumi, no kuriem 45 miljardu barelu atrodas KAA. Līdz ar to reģions ieņem 6.vietu pasaulē naftas rezervju ziņā. 2005.gadā tika atvērta starptautiskā Erbilas lidosta; kopš 2003.gada reģionā nodibinātas 6 jaunas universitātes, tai skaitā University of Kurdistan 2006.gadā, kurā mācības notiek tikai angļu valodā. Ekonomisko interešu dēļ uzlabojušās reģiona attiecības ar Turciju, kas ilgstoši bijušas un ir sarežģītas Turcijas kurdu minoritātes jautājuma dēļ.

Turkmēņi

Skaita ziņā ap 2 500 000 jeb 2% iedzīvotāju. Dzīvo pamatā valsts ziemeļos uz dienvidiem no Kurdu autonomā apgabala. Bagdāde ilgstoši centusies mainīt šo reģionu demogrāfisko situāciju, pie naftas atradnēm izvietojot arābus no Irākas dienvidiem. Tūkstošiem turkmēņu izklīda pa visu valsti, 20 000 legāli izceļoja uz Eiropu 1990. gados. Turkmēņu komūna sašķelta 2 daļās, no kurām vienu atbalsta kurdi, otru — Turcija, kas nepieļauj Kurdu valsts dibināšanu.

Kristieši u.c. minoritātes

Pirms Persijas līča kara 1991. gadā Irākā bija aptuveni 2 000 000 kristiešu. Lielākās kristiešu komūnas ir asīrieši un kaldiešu katoļi (kuri pakļaujas Romas pāvestam). Vēl no kristiešiem Irākā dzīvo sīriešu pareizticīgie, sīriešu un grieķu katoļi, kā arī armēņu apustuliskās baznīcas piekritēji. Vairums dzīvo ziemeļos, vērā ņemams skaits arī Bagdādē. 2003. gadā kristiešu minoritāte zaudēja īpašo valsts aizsardzības statusu, kas to sargāja no reliģiskās neiecietības izpausmēm - kara, pilsoņu kara, partizānu kara un emigrācijas rezultātā kristiešu skaits no 1,8 000 000 (2003.) samazinājies līdz 600 000 (2008.). Dzīvo slēgtās kopienās. Sadama Huseina laikā diezgan daudz kristieši, pateicoties labajai izglītībai un lojalitātei, ieņēmai augstus amatus (piemēram, Tariks Azizs, Irākas premjerministra vietnieks, ārlietu ministrs u.c.).

Asīrieši

Kristieši - ir pareizticīgie, katoļi un protestanti. Bija Sadama režīma deportāciju programmas centrālais subjekts jau naftas iegulu dēļ to apdzīvotajos rajonos. Pēdējā laikā ar valdošo režīmu panākta zināma samierināšanās. Kurdu Nacionālajā asamblejā ziemeļu kristiešiem rezervētas 5 vietas. Svarīgākais minoritātes politiskais spēks: Asīriešu demokrātiskā kustība.

Ekonomika

Uzplaukumu un strauju modernizācija Irākas ekonomikā sākās 70. gadu otrajā pusē, ļaujot tai kļūt par vienu no ekonomiski attīstītākajām valstīm reģionā ar augstu dzīves līmeni. Attīstību apturēja karš ar Irānu, pēc tam kari ar ASV. Rūpniecība un tās infrastruktūra 2003. gadā tika praktiski iznīcināta.

Šobrīd valsts vienīgais vērā ņemamais ienākumu avots ir dabiskie izrakteņi: nafta un dabasgāze. Valsts kompānijām North Oil Company un South Oil Company ir monopoltiesības uz atradņu izmantošanu un koncesijas līgumu slēgšanu. Ienākumi no naftas ieguves:

• 2003. gadā - 7,6 miljardi USD
• 2004. gadā - 20,5 miljardi USD

2005. gadā Irākas valsts budžets bija 24,6 miljardi USD. Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju 2005. gadā: 832 USD (2002. gadā vairāk nekā 3000 USD).

Bezdarba līmenis 2005. gadā: 22,5%.

Degvielas cena 2005. gadā aptuveni 1 santīms par litru (oficiālā), vai aptuveni 10 santīmu par litru (melnā tirgus cena).

Ārējās saites

• Iraq Facts Online
• Tuvie Austrumi karte (angliski)