"LATVIEŠU FOLKLORA: Gadskārtu Dziesmas", režisors Andris Slapiņš. Latvijas PSR Izglītības ministrijas pasūtījums. Piedalījās Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas folkloras kopa „Savieši”, tautas mūzikas ansamblis: Ilga Reizniece, Ilze Lasmane, Māris Muktupāvels, Valdis Muktupāvels. Kas to teica, kas redzēja - kur saulīte naktī guļ? Dienu brida zaļu birzi, nakti jūras ūdentiņu… 01:17 Divi sirmi kumeliņi uz akmeņa auzas ēda Dieva dēla kumeliņi, saules meitas precinieka Visiem bija zeltu segli, sidrabiņa iemauktiņi Pie segliemi saule lēca, pie iemauktu mēnestiņis Pavadinas galināi rīta zvaigzne ritināja. Saule iet savu loku debesīs, cilvēks - savo loku zemēs. Izsenis cilvēki dzīvoja vienoti ar visu dabu: ar ūdeņiem, akmeņiem, kokiem… Pielūdzot dabas spēkus, godājot un dziedājot tiem. Ar sauli runājas kā ar māmuliņu, zemei lūdz auglību, pateicas par devīgumu. No paaudzes paaudzē mantoja mūsu lielāku bagātību - tautasdziesmas gudrību. Pavasarī, kad modas meži, upes un tīrumi, cilvēks vispirms domāja par darbu: par raženu vasaru un bagātu rudeni. Vēsture mus aizved tālā senatnē, bet tautasdziesma vēl tālāk. Mūsu zeme vienmēr ir stāvējusi starp vakariem un rītiem, sveši ļaudis nakuši pie mums ar savu ticību ar uguni un postu, bet vienmēr dziesma sargājusi tautas dvēseli, tās dzīvo valodu. 04:09 Es varēju meža putnus pa vārdami izdziedāti Dzila Grieta, megnis Juris, teteritis bērtulitis Teic man dziesmas meža māte, tu dziesmiņu daudz zināji, tev pateica lakstīgala krūminā sēdēdama. Pavasarī meitas pulcējās modināt un sveicinot dabu, dziedāja par saules meitas precībam un kas zin... ari par savam... 05:02 Zied ieviņa pret ieviņu, Rotā, rotā Augstajā kalniņā, Rotāja Dzied māsiņa pret māsiņu Svētu rītu ganidama Kalnā balta ieva ziedi Lejā strauja upe teki Kalna kapu puškotiesi Lejiņāi mazgātiesi „Viņu dziesmas ir tautas arhīvos, kur izteikta visa viņu zinatne, ticība, dvēseles rosība, senie notikumi, dzīves prieki un ciešanas.“ - Šos vardus sācis vācu rakstnieks un domātājs Johans Gotfrīds Herders pirms vairāk nekā divsimt gadiem. 06:35 Zaļa zāle aug, gauži raud saminama kājiņam Zaļu vakars, Līgo vai Jāņi – vasaras saulgrieži ir mūsu krāšņākie un vecākie svētki, varbūt viena vecuma ar zemē iesētu graudu. Jaņa brāļus un radus mes sastopam visā pasaulē – tie ir labības zāles un gaismas dievi, kas ikgadus mirst un atjaunojas. Ari Jānis ir viņu vidū: telīšu barotājs, meitu rotatājs, dieva dēls, kas savus svētkus svin cilvēku pulkā. 07:36 Ne araja kumeliņa, Līgo līgo Saule brida rudzu lauka Priekšautiņu pacēlusi Kur nolaida priekšautiņu Tur rudzīši veldrītē Svētki nebija priekam līksmībai vien, saulgriežos pret tumsas spēkiem, pret raganam, laumam un purviem modri sargāja sētas, lopus un tīrumus. 09:02 Adatàmi jumti jumti, Līgo līgo Adatàmi nosadorti Iskaptiem nosagriesti Skrien, ragana, šķērsu gaisu Manu sētu neieskriesi Mana sēta dzelžiem kalta 10:00 Neguļu negulu janiša naktī Lai mani rudziši veldrē nekrit Neguļu negulu janiša nakti Lai mūsu bernini veldrē nekrit Metat meitas Jaņu naktī upē savus vainadziņus, kamēr strauji aiztecēja – vedīs tautas šorudeni. Saulit, mamuliņ, parādies sudrabā, parādies sudrabā pašā Jaņu rītinā. 11:12 Es redzēju Jaņu rītu, līgo līgo Tris saulītes uzlecami, līgo līgo Jaņu rīta rasa - brīnumainais spēks, tā dziedē un dod acim gaišumu. Sešpadsmitā gadsimta sākumā pasaules apraksta "Kosmogrāfija" par latviešiem rakstīts: "Šai zemei vēl ir daudz burvju un raganu: Livonijā dažs pielūdz saule, cits mēnesi, cits atrod kadu skaistu koku vai akmeni". 12:45 Tīrumiņa galiņā zem pelēka akmentiņ Lielu, platu baru dzinu pār bāliņa tīrumiņu, Gribedama jumi ķert, lai projam neaizbēg. Ne Jumīša rītā ņēmu, Ne bez saules vakarā Pāšā dienas vidiņā, lai neraudu dzīvojot. Pedēja labības cerā dzīvoja viss labības spēks - Jumis, mazs bet ražens dieviņš, kuri kulītī pārnestu saudzīgi glābāja līdz pat nākamajai maizei. Kas godās Jumi - to Jumis godās. Nāc, Jumīti, mūs' mājās, še būs laba dzīvošana: došu maizi, došu zirņus, saldu alu nodzerties. Paldies saku Jumītim par labo birumiņu: pilnas klētis rudzu, miežu, pilnas krūtis sudrabiņa. Jā, tu maziņš, tu augsi liels, jā? Tev daudz darbu bus jādara, jā? Divējāda saule tek, Tek kalnā, tek lejā; Divējāds mans mūžiņš. Ar to vienu dvēselīti. Lietiņš līti nemācēja Mirdzināti mirdzināja Tautas rāti nemācēja Niecināti, niecināja Tev, liepiņa, platas lapas Apsēdz mani lietiņa Ozoliņis gan apsētu Šauras lapas nevarēj Scenārija autors: Knuts Skujenieks Skaņu operators: Aivars Znotiņš Konsultanti: Arnolds Klotiņš, Modris Tenisons Redaktore: Rūta Frijāre RĪGAS KINOSTUDIJA 1983

• published: 13 Sep 2014
• views: 80